Viņa bija viena no pirmajām aktrisēm manā dzimtajā pilsētā Jelgavā.
Viņa bija viena no pirmajām aktrisēm manā dzimtajā pilsētā Jelgavā. Kad 1879. gada 25. februārī jelgavnieki pirmo reizi pašu spēkiem sagatavoja izrādi – tā bija A.Kocebū komēdija «Juku jukām» –, teātra spēlētāju vidū atradās pavisam jauna meitene Anna Veisberga. Toreiz pastāvēja tradīcija, pēc kuras jaunām dāmām, uz skatuves kāpjot, bija jāpieņem arī skatuves vārds: Berta Mihelsone pārtapa par Bertu Graudiņu, Doroteja Šteinberga – par Daci Akmentiņu, bet jelgavniece Anna Veisberga – par Annu Sārtoni. Latviešu biedrības nama Katoļu ielā tad vēl nebija, un pirmās pašu spēkiem gatavotās izrādes notikušas
kādreizējā pilsētas teātra namā, kas atradies netālu no bijušā Jelgavas tirgus laukuma.
Latvijā un tālāk pasaulē viņu pazina kā motosporta dzīves vadītāju, treneri, starptautiskās kategorijas sacensību tiesnesi. Pateicoties Valda Kleinberga pūlēm un lielai cilvēciskai autoritātei, Latvijas motosports 1990. gadā iekļāvās pasaules lielā sporta apritē, nedaudz vēlāk Latviju kā pilntiesīgu locekli atjaunoja Starptautiskās motosporta federācijas (FIM) sastāvā, bet 1996. gada augustā «Zelta zirga» trasē Ķegumā Latvijai pirmo reizi uzticēja organizēt pasaules meistarsacīkšu posma sacensības motokrosā blakusvāģu klasē.
Sārtoņa jaunkundze prata patikt un valdzināt…
Anna – sauksim viņu par Sārtoni – piedzimusi Kalnamuižas Villikās 1856. gada 24. decembrī (pēc vecā stila). agrā jaunībā viņa devusies uz Jelgavu, iesaistījusies vietējā korī, dziedāšanu un klavierspēli mācījusies pie kāda francūzietes Gijota kundzes, kas bijusi precēta ar latvieti Ozolu, bet viens no Annas Sārtones skolotājiem skatuves mākslā bija Dāvids Brežinskis, kas «..Leipcigā un Drēzdenē izštudierējis operas dziedāšanu un tamlīdz arī teātra vadīšanu» («Baltijas Zemkopis», 1880, nr.20.)
Ar brīnumjauku tenora balsi apveltītais Brežinska kungs diemžēl ilgi Jelgavā nepalika. Pēc pāris gadiem viņš pārcēlās uz Berlīni, bet jaunajai aktrisei viņš bija pratis dot labu ievirzi turpmākajam skatuves darbam. Pie A.Sārtones pirmajiem skatuves soļiem D.Brežinskis stāvējis līdzās kā muzikāli izglītots cilvēks, un aktrise īpašus laurus varēja plūkt «dziedāšanas lugās». Ir saglabājies kāds sens sludinājums laikrakstā: kad Ā.Alunāns 1885. gadā, aizgājis no Rīgas Latviešu teātra vadības, grasījās atvērt savu – Ā.Alunāna – teātri un publicēja attiecīgu paziņojumu. Tajā mākslinieku personālā bija minēta arī «Anna Sārton iz Jelgavas (kā viesis priekš sezonas) 1. subretes dziedāšanas lomās».
Grūti pasacīt, kad tieši Ā.Alunāns jauno aktrisi bija ievērojis, taču Jelgavā viņš bija regulāri – māti vajadzēja apciemot –, un D.Brežinska vadītās izrādes Ā.Alunāns noteikti bija redzējis.fd Bet Anna Sārtone atzinību iemantoja strauji. 1881. gadā viņa saņēma dāvinājumā grāmatu «Smaidi un asaras», un tajā ierakstīts: «Dāvinājis Annai Veisbergas jaunkundzei – par piemiņu Jūsu košai spēlei 10.V 1881. g. Jelgavā, H.Alunāns.» Dāvinātājs, kā nojaušat, nebija mūsu teātra tēvs, bet viņa tēvocis Heinrihs jeb vienkārši Indriķis, taču Alunānu ģimenes interešu lokā Anna Sārtone bija ienākusi, un pēc gada Ādolfs Alunāns uzaicināja viņu viesoties Rīgas Latviešu teātrī. Teātra vadītājam Rīgā aktrišu bija gana, tomēr viņš aicināja viesoties savu jelgavnieci. 1882. gada 26. septembrī notika «Jelgavas latviešu biedrības teātra aktrises un dziedātājas Sārtoņa jaunkundzes viesu spēle. No jauna sagatavots «Naudas maiss no Kalifornijas» (ļoti aktuāla tēma šodien! – V.H.), liela dziedāšanas luga».
Par to, kā šī «viesu spēle» noritējusi, stāsta «Baltijas Vēstnesis» (1882, nr.233): «Viņas loma, pārdevēja čigānu bodē, nav visai liela, bet Sārtoņa jaunkundze ar savu izveicību un glīto spēlēšanu zināja pierādīt, ka arī ar mazāku lomu daudz kas iespējams, ja tikai izveicīgās rokās. Publika ar lielu uzmanību pavadīja Sārtoņa jaunkundzes spēli un dziedāšanu, priecādamās, ka katrs vārds, ko runāja, un katra mīmika, ko izrādīja, bija vietā. Roku plaukšķināšana, buķete un ārā izsaukšana pierādīja, ka Sārtoņa jaunkundze jau pašā pirmā reizē ieguva Rīgas Latviešu biedrības publikas cienījumu. Vēlēsimies tikai – lai viņas pirmā viesu spēle nebūtu viņas beidzamā».
Tas bija panākums! Ā.Alunāns aicināja jauno aktrisi uz Rīgu, bet viņa palika uzticīga savai Jelgavai. Un drīz diemžēl arī pašam Ādolfam vajadzēja pārcelties uz Jelgavu, sēsties pajūgā un ar izrādēm apbraukāt vai visu Kurzemi, taču viņam uzticīgo aktieru pulciņā 1886. gada turnejā bija arī Anna Sārtone. Gāja visādi, gāja grūti, par to stāsta Kārlis Brīvnieks: «Tas bija lielajā ceļojumā 1886. gadā, kad Ā.Alunāns bija atstājies no «māmuļas» un ar savu trupu apciemoja Kurzemes laukus un mazpilsētas. No Tukuma sākot, klīdām žīda kulbā kā čigānu bars, visur pa ceļam dodami teātra izrādes. Viegls šis ceļojums nebija – rudens slapjdraņķis, nepietiekoša atpūta, nepietiekoša izgulēšanās utt.» (K.Brīvnieks. Atmiņas R, 1930, 15. lpp.). Viņi bija jauni, un nekas nelikās par grūtu.
A.Sārtone Ādolfam Alunānam patika. Protams, kā aktrise! Viņai Ā.Alunāns veltīja – kā pats kādreiz sacīja – «piepasēja» – Skaidrītes lomu lugā «Kas tie tādi, kas dziedāja», un tā aktrisei atkal atnesa ārkārtējus panākumus. Lugas pirmizrāde notika 1888. gada 28. augustā Jelgavā Kurzemes brīvlaišanas svētkos. Tā bija pacilājoša, skatītāji priecājas par latviešu tautas dziesmu ievijumu izrādē, un, kad A.Sārtone nodziedāja «Kas tie tādi, kas dziedāja», publikas sajūsma bija tik liela, ka dziesmu pieprasīja atkārtot, un to, kājās stāvot, dziedāja visa zāle. Tas bija Ā.Alunāna un A.Sārtones triumfs! Taču – ceļi uz laiku pašķirās. Tā paša gada 4. decembrī bija paredzēta Ā.Alunāna benefice, sludinājumā minēts, kādi aktieri tēlošot «galvenās lomas», viņu vidū arī Sārtoņa jaunkundze Skaidrītes lomā. Taču nedēļu pirms beneficizrādes laikrakstā «Dienas Lapa» parādījās citāda ziņa»: «Sārtoņjaunkundze, kā dzirdam, drīzumā vairs nerādīšoties uz skatuves, jo viņa dodoties laulībā ar kādu lieltirgotāju Jelgavā un atteikusies no teātra spēlēšanas.» (1888., 28. nov.).
Ā.Alunāna benefice pagāja bez Sātoņjaunkundzes līdzdalības, jo viņa tajā dienā kļuva par Stundas kundzi, un kolēģi viņai kāzu dienā iedāvināja albumu ar iegravējumu sudraba plāksnītē: «Sārtonai. 4. XII 1888. Kolēģi.». Bet par Skaidrīti tajā vakarā piedzima cita jauna aktrise, kas šo vārdu nesa visu mūžu: tā bija Jūlija Birzgale, kas pārtapa Jūlijā Skaidrītē. Taisnības labad jāteic, ka aktrise Skaidrītes vārdu pieņēma pēc sekmīgās debijas.
A.Sārtone kļuva par māti. Viņai bija divas meitas un divi dēli.Vienai no tām – Annai – izveidojās cieša draudzība ar Aspaziju, un vēl mūža pēdējos gados nu jau sirmā dzejniece rakstīja vēstules un atklātnes savai draudzenei Annai Stundai. (Vēstules publicētas Raiņa un Aspazijas Gada grāmatā 1981. gadam, 125. – 137. lpp.). Viesodamās Stundu ģimenē, Aspazija kādreiz stāstījusi, ka tieši A.Sārtones skaistie tēlojumi rosinājuši viņu rakstīt lugas.
Ģimenes dzīve un bērnu pulciņš, par laimi, nekavēja A.Sārtoni turpināt skatuves gaitas, un viņa notēloja krietnu skaitu lomu gan Jelgavas Latviešu biedrības izrādēs, gan Ā.Alunāna trupā. Bieži vien Jelgavā bija J.Duburs, A.Freimanis, J.Skaidrīte. A.Sārtone bija Emīlija P.Sarķa lugā «Tēva asaras» (1892), Grieta D.Šveņķa l ugā «Draugi» (1893) un Berta viņa «Smalkajos ļaudīs» (1895).
Taču gāja gadi, un kādreizējā subarte un dziedāšanas lugu varone pamazām pārgāja uz citām lomām. 1910. gadā R.Blaumaņa drāmā «Ugunī» viņa bija Vešeriene, J.Zeibota lugā «Mājas naids» – Made, bet Ā.Alunāna «Pārticībā un nabadzībā» – turīgā Redliha kundze.
1914. gadā kopā ar ģimeni A.Sārtone devās bēgļu gaitās uz Krieviju un tur, Maskavā, 1916. gadā satikās ar savu kādreizējo skatuves partneri J.Duburu. Savā jubilejas vakarā, aiz kulisēm, A.Sārtoni ieraudzījis, Duburs pārsteigti iesaucies: «Es nemaz negaidīju, ka man šodien būs tik reti un mīļi viesi.»
Pēc kara A.Sārtone skatuves darbību vairs neatsāka.
Mūža novakari A.Sārtone pavadīja savu tuvinieku vidū Torņkalnā, tur 1944. gada 14. janvārī viņa mira. Laikrakstā «Tēvija» par aktrisi parādījās pavisam īsas piemiņas rindas: «Mirusi Anna Sārtone-Stunda. Nelaiķe jaunībā ņēma dalību Alunāna rīkotajās izrādēs Jelgavā un tās apkaimē, spēlējot kopā ar J.Duburu, A.Robu u.c. tā laika skatuves darbiniekiem».
Reiz bija spoža aktrise, dziedātāja, viņa prata patikt un valdzināt. Mana Jelgava bija bagāta ar brīnišķīgām aktrisēm.
Drīz sākās Kristera Serģa un Arta Rasmaņa ekipāžas spožie panākumi, bet Valdis diemžēl to vairs nepiedzīvoja. 1996. gada
27. jūnijā pēkšņi un daudziem negaidīti viņš tika aizsaukts mūžībā.
Dzimšanas apliecībā ierakstīts, ka Valdis pasaulē nācis 1939. gada 29. oktobrī Rīgā. Tēvs Viktors – Jelgavas Apgabaltiesas tiesnesis, māte Aina (dzimusi Pētersone) – pianiste brīvmāksliniece. Ģimene dzīvoja Jelgavā, Dīķu ielā. Valda vecvecāki – arī cienījami cilvēki: Kārlis Kleinbergs (dzimis 1877. gadā) – Latvijas Kredītbankas Jelgavas nodaļas vadītājs un vietējās Latviešu biedrības «runasvīrs», kura dzimtas saknes nāk no Bērzmuižas pagasta. Mazo pauguru klātā apkārtne devusi uzvārdu Kleinbergs, tolaik izplatītā vāciskā variantā. Otrs vectēvs Eduards Pētersons (dz.1882. g. Valkas apr.) – Jelgavas Skolotāju institūta direktors no 1923. līdz 1940. gadam un Latvijas Universitātes profesors pedagoģijā, arī baltu filologs. Kādā fotoattēlā dažus mēnešus vecais Valdis redzams kopā ar viņiem visiem. Gaiša noskaņa, solās būt laimīga bērnība. Latvija vēl ir brīva valsts, bet pār to savilkušies draudīgi negaisa mākoņi. 1939. gada 1. septembrī sācies Otrais pasaules karš, 5. oktobrī Padomju Savienība Latvijai uzspiedusi savstarpējās palīdzības līgumu.
Nelaimes piemeklēja vēlāk. Kara aukas no zemes noslaucīja skaisto Jelgavu, 1945. gadā tika arestēts un uz Krasnojarskas novadu izsūtīts Valda tēvs. Pēc trim gadiem nebrīve beidzās, bet veselība bija iedragāta un 1953. gada septembrī viņa mūžs noslēdzās. Māte Aina savam vīram aizsaules ceļā pievienojās četrus gadus vēlāk.
Valdis un par viņu jaunākā māsiņa palika divi vien. Vajadzēja izturēt un prast dzīvē pastāvēt. Šo īpašību viņiem abiem bija ieaudzinājuši krietnie vecāki. Skolas gados Valdim labi padevās matemātika, radās nosliece uz tehniku, tāpēc studijām tika izvēlēta Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultāte. Enerģiskais jaunietis institūtā noorganizēja motosporta sekciju. Iespējams, ka interesi par to pastiprināja arī skaistā kursabiedrene Ruta Meinerte – Latvijas čempione motosportā –, ar kuru jau studiju laikā tika nodibināta ģimene.
Savu darba dzīvi Valdis Kleinbergs kopš 1964. gada saistīja ar rūpnīcu «Sarkanā Zvaigzne» (pašlaik Rīgas Motorūpnīca), kur viņš bija inženieris konstruktors, Dizaina un perspektīvo izstrādņu biroja vadītājs. Par izgudrojumiem tika saņemtas apmēram astoņas autorapliecības. Pēc paša atzinuma – strādājot kopā ar savas grupas inženieriem. Ražošanā tika ieviesti daudzi mopēdu, mokiku modeļi. Gandarījumu sagādāja elegantais minimokiks «Stella», kas tapa sadarbībā ar čehoslovāku speciālistiem. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados rūpnīcā konstruēti mazlitrāžas sporta motocikli – 50 un 125 m³ klases–, ar kuriem Latvijas sportisti PSRS sacensībās izcīnīja daudzas godalgas (rūpnīcas inženieris A.Smertjevs – pieckārtējs čempions), bet Andris Bērziņš pasaules daudzdienu sacensībās jauniešu grupā 1968. gadā Zakopanē ieguva sudraba medaļu. Valdis Kleinbergs vienlaikus trenēja arī rūpnīcas sportistus, tiesāja republikas un savienības mēroga sacensības. Bez jau minētajiem motosporta cienītājiem būs pazīstami tādi vārdi kā Rolands un Kārlis Krebsi, Ē.Cunskis, A.Jepifanovs, R.Aizstrauts. Valdis Kleinbergs, rūpnīcā strādājot kopā ar dizaineriem, pats kļuva par Latvijas Dizaineru savienības biedru. 1989. gadā šīs grupas izstrādātie dizainprojekti tika novērtēti ar PSRS arodbiedrību prēmiju. Rūpnīcas bijušais dizainers Gunārs Glūdiņš tagad ir Mākslas akadēmijas asociētais profesors. Intervijā pirms 10 gadiem Valdis Kleinbergs ar gandarījumu atzīmēja, ka tieši dizaineri radošo savienību kongresā ierosināja atjaunot Latvijas Olimpisko komiteju. Pēc tās atdzimšanas V.Kleinbergs kļuva par LOK viceprezidentu. Šim pienākumam vēl jāpievieno Latvijas Sporta federāciju padomes priekšsēdētāja amats. Savukārt Latvijas Motosporta federācijas vadībā gan kā prezidents, vietnieks un atkal prezidents viņš atradās no 1975. gada līdz sava mūža beigām.
Atcerēsimies šo krietno cilvēku, savu novadnieku Valdi Kleinbergu 29. oktobrī, kad viņam paliktu 60 gadu.
