Jau senatnē cilvēks izjuta krāsu un toņu harmoniju. Dažādos laikos tas, ko ļaužu skatījumā simbolizē katra krāsa, ir mainījies un turpina pārveidoties arī tagad.
Jau senatnē cilvēks izjuta krāsu un toņu harmoniju. Dažādos laikos tas, ko ļaužu skatījumā simbolizē katra krāsa, ir mainījies un turpina pārveidoties arī tagad.
Ir tikai trīs tīras krāsas jeb tā saucamās pamatkrāsas – sarkana, zila un dzeltena. No tām veidojas pārējās un visi toņi.
Krāsvielas ieguva un pārzināja jau senajā Mezopotāmijā, Ēģiptē, Grieķijā un Romā. Par tām tika sauktas dabiskas vai mākslīgas vielas, ar kuru palīdzību krāsoja dažādus materiālus.
Interesanti, ka tautas un ciltis, kas atradās uz zemākas attīstības pakāpes, parasti priekšroku deva spilgtām, piesātinātām krāsām. To izvēle lielā mērā bija saistīta ar kariem, dažādām epidēmijām, ugunsgrēkiem un badu. Pēc šādām nelaimēm parasti bija vērojama tieksme pēc spilgtām krāsām tērpos – tas bija kā protests pret grūtībām. Spilgto krāsu izmantošana apģērbos un lietās sev apkārt ļāva justies pārliecinošāk un ne tik drūmi.
Senajā Grieķijā vīriešu krāsa bija zilā. Tajā viņi mērca pat bārdas. Arī debess puses bija apzīmētas ar krāsām: ziemeļi – zelts, dienvidi – lazurīts, austrumi – sudrabs, rietumi – rubīns.
Viduslaikos valdošās šķiras privilēģija bija purpurs, brīvie pilsētnieki valkāja vadmalas drānas no melna, brūna, zaļa un tumši zila auduma.
Saskanīgu un kontrastējošu krāsu salikumu var pamanīt visu laikmetu tērpos. Vēstures attīstības gaitā, katra laikmeta valdošai šķirai zaudējot savu kundzību, izmantotie toņi kļuva bālāki, krāsas – klusinātākas, izsmalcinātākas. To spilgti parāda XVII – XVIII gadsimta mākslinieku darbi, sevišķi franču glezniecība. XIX gadsimta beigās, kad sāka veidoties tā sauktais modernais stils, iecienītāki kļuva zilganpelēkie, pelēcīgi dzeltenie, bāli violetie, bāli zaļie toņi ar zelta un sudraba nokrāsu.
Katrai krāsai ir savs gaismas iedarbības spēks. Visi gaišie toņi rada gaisīguma izjūtu un liekas sevišķi tuvi, turpretī tumšie šķiet tāli un auksti. Siltās krāsas izstaro gaismu. Mākslīgajā apgaismojumā tās vibrē un staro. Apgaismojuma dzeltenā krāsa savienojas ar šo krāsu dabisko dzeltenumu un bieži vien to pastiprina.
Aukstās krāsas neatstarojas. Kvēlspuldžu gaismā tās kļūst pelēkas un drūmas. Aukstiem toņiem vispiemērotākā ir dienasgaisma. Runājot par krāsām konkrēti, dzeltenā rada jautru un dzīvespriecīgu noskaņu, izstaro siltumu, tā ir saules un dzīvīguma simbols.Gaiša, viegla un gaisīga. Lielos laukumos tā nomāc tumšākās krāsas un padara tās mazāk intensīvas. Sarkanā ir visaktīvākā, visiedarbīgākā. Tās gaišie toņi iedarbojas uzbudinoši, kaujinieciski, tumšie ir smagāki, nopietnāki, drūmāki, var ātri cilvēku nogurdināt. Asociējas ar uguni, asinīm, mīlestību, kaislību, cīņām. Tā ir iespaidīga, ja nelielos daudzumos, bet var būt pat draudoša, ja izmantota pārāk daudz. Zilā krāsa ir pasīva, auksta, klusa, attālinoša. Gaiši zilie toņi ir skaidri, tīri, gaisīgi un skumji. Simbolizē bezgalību, tālumu, skumjas, uzticību un asociējas ar debesīm, tāli, ūdeni, ledu. Zaļā salīdzinājumā ar zilo ir siltāka. Gaiši zaļā – dzīvespriecīga, jautra, tumši zaļā – auksta, atturīga; simbolizē cerību, paļāvību un mieru.
Pirmo iespaidu par tērpu mēs iegūstam no krāsas. Dažkārt, sastopot cilvēku, rodas asociācijas ar skumjām, jautrību, svaigumu, nopietnību. Krāsas liecina arī par cilvēku fizisko un garīgo stāvokli, piemēram, ja cilvēks ilgāku laika posmu mēdz valkāt vienas krāsas apģērbus. To ietekmi uz psihi pētījuši daudzi slaveni mākslas teorētiķi.
Nav likumu, kas nosaka, kā pareizi kombinēt krāsas apģērbā, tas atkarīgs no katra paša izjūtas. Daudzi uzskata, ka, laikam ejot, cilvēku attieksme pret to, kuras krāsas ir gaumīgi savienot, kuras ne, ir ļoti izmainījusies. Mūsdienu modes skatēs nekas vairs nav neatļauts – tas, kas agrāk kādam šķita bezgaumīgs, tagad liekas normāls. Tiesa gan, daudz kas ir atkarīgs no mentalitātes – daudzām tautām raksturīgi spilgtie toņi, citām – mierīgie un klusinātie. Latvieši, protams, drīzāk pieder pie pēdējiem, kam bez mierīgajiem toņiem vēl arī ļoti svarīga ir saskanīgu krāsu savienošana, tas labi parādās, piemēram, tautas tērpos.
Tagad, kad modē jau pabijuši gandrīz visi iespējamie fasoni, kleitu un bikšu garumi, dizaineriem atliek vien variēt ar dažādiem krāsu salikumiem jaunās versijās. Vēl viena iespēja gan ir arī cerēt, ka radīsies jauni audumi un materiāli.
Parasti, rodoties jauniem un pārdrošiem krāsu savienojumiem modē, cilvēki uz to reaģē lielākoties negatīvi, bet vēlāk to pieņem un labprāt izmanto arī ikdienā.
Gadu gaitā vairākas krāsas cilvēki sākuši uztvert kā simbolus. Piemēram, melnā XV un XVI gadsimtā Eiropā nostabilizējās kā sēru krāsa. Bērēs melno lietoja kopā ar balto, pelēko vai violeto. Tieši violetā katoļu zemēs tiek uzskatīta par sēru, ciešanu un grēku izpirkšanas krāsu.
Tāpat lielākajai daļai tautu balts saistās ar tīrību, skaidrību, nevainību. Šāda krāsas audums tiek izmantots svētku drānām. Ilgu laiku balts bija arī kāzu tērpu simbols. Daudzi mūsdienu modes mākslinieki uzskata, ka šāda šīs krāsas nozīme sarūk. Kāzās līgavas velk dažādu toņu kleitas un – kas zina – varbūt nākotnē tērpsies raibās, un tas nevienam neizraisīs izbrīnu. ]
«Nopērc sarkanu lietussargu. To vieglāk pamanīt starp melnajiem, un tas kaut nedaudz iekrāso lietainu dienu.»
(H.Džeksons Brauns, jun.)
