«Ziņu» komentētāja Andreja Janava sarunā ar Jelgavas pilsētas Domes priekšsēdētāja vietnieku Juriju Strodu bija iecerēts pārrunāt to, kāda mūsu pilsētā ir uzņēmējdarbības vide.
«Ziņu» komentētāja Andreja Janava sarunā ar Jelgavas pilsētas Domes priekšsēdētāja vietnieku Juriju Strodu bija iecerēts pārrunāt to, kāda mūsu pilsētā ir uzņēmējdarbības vide. Amatpersonas paustie viedokļi ievērojami pārsniedza šo tematu, tādēļ piedāvājam interviju nesaīsinātu.
Uzņēmējdarbība Jelgavā vērtējama kā samērā sarežģīta. No vienas puses, situācija šķiet daudz interesantāka nekā bija pirms gadiem trim, pieciem, taču man joprojām šķiet, ka tā attīstās pakūtri. Vislielākā problēma ir tā, ka mums tuvumā ir liels centrs Rīga. Nav noslēpums, ka mūsu valstī pēdējā laikā uzņēmējdarbība straujāk attīstās tur, kur ir koncentrēts vairāk potenciālo klientu. Rīga ar tai piegulošo rajonu kopā taču ir miljons cilvēku liels konglomerāts. Un es zinu daudzus jelgavniekus, kas savu darbavietu vai firmas izveidojuši, vai vismaz stāvējuši pie to šūpuļa, tieši tur.
Arī mūsu pilsētā rodas jauni uzņēmumi – kaut vai veikali, kafejnīcas…
Manuprāt, tomēr nepietiekami. Taču priecājos, ka tieši mazie uzņēmumi nākuši klāt.
Vai tas varētu būt arī pašvaldības nopelns? Kā Dome stimulē uzņēmējus?
Precizēsim: kādas pašvaldībai vispār ir tiesības palīdzēt un atbalstīt? Cik lielā mērā pašvaldība vainojama, ja uzņēmējdarbība nīkuļo? Ja kaut kādā jomā problēmas būtu vērojamas tikai vienā atsevišķā teritorijā, tad varētu sacīt, ka vainīga ir konkrētā pašvaldība. Taču, ja dzīves līmenis visā valstī ir apmēram vienāds, tad vaina jāmeklē kaut kur «augstāk». Ar to vēlos sacīt, ka sakne meklējama dziļāk, ne pašvaldību līmenī, ja uzņēmējdarbība īsti nesokas.
Un kur tā «sakne», jūsuprāt, būtu?
Tādas noteikti ir vairākas. Jebkuram pakalpojumam, ko sniedz pašvaldība vai valsts, jābūt maksimāli sasniedzamam iedzīvotājiem. Katrs pakalpojums tiek administrēts. Latvijā administrēšanas izmaksas ir pārāk augstas. Jebkurš bankas darbinieks saprot: ja uzņēmums pārvaldei tērē vairāk nekā 10 procentu, tad diezin vai tādam vērts piešķirt kredītu, jo šī pazīme liecina, ka tas nestrādā racionāli. Līdzīgi būtu vērtējama arī pašvaldību un valsts darbība. Otrkārt, pie mums darbojas pašvaldību finansējuma izlīdzināšanas sistēma. Šādā situācijā «donora» uzskati nekad nesakrīt ar saņēmēja viedokli, tur automātiski «iestrādāta» pretruna. Ja jau reiz valsts uzskata, piemēram, ka pastāvošo likumu ietvaros kāda pašvaldība attīstās «pārāk strauji», tad valstij arī būtu jādomā nevis, kā to «apcirpt», bet gan kā īpaši atbalstīt vājākās pašvaldības vai stimulēt to apvienošanos!
Pievērsīsimies uzņēmējdarbības videi Jelgavā Eiropas Savienības kontekstā: vai pastāv kaut kādi parametri, atbilstoši kuriem šī vide būtu jau laikus sakārtojama?
Vispār jau šāds jautājums būtu jāadresē Eiropas Informācijas birojam! Atklāti sakot, es nezinu, kā būs Eiropas Savienībā. Savu personīgo izvēli esmu izdarījis, ne tik daudz pamatojoties uz zināšanām, kā būs «tur», bet gan uz izpratni par to, kā būs, ja ES neiestāsimies. Līdz šim neviena Latvijas valdība nav varējusi pārliecināt par to, ka ir spējīga strādāt ilgtermiņā. Iebilst pret Latvijas iestāšanos ES varētu tādā gadījumā, ja tiktu darīts viss, lai valsts attīstītos un sabiedrības labklājība augtu straujāk nekā vidēji Eiropā. Taču tā tas nav, tādēļ nopietni jādomā, vai vairumam būs labāk, ja paliksim «paši par sevi». Turklāt jāievēro, ka tagad daudz kas valstī panākts, pateicoties dažādu ES strukturālo fondu un programmu finansējumam. Ja šo finanšu strūkliņu aprautu – kas tad sagaidītu Latviju? Un vēl kāds iemesls padomāt, vai ir vērts būt pret vai par līdzdalību ES. Valsts patlaban iegūst daudz darbavietu, iekasē prāvus nodokļus no tranzīta. Mums vienā pusē ir Krievija un Baltkrievija, otrā – ES. Ja Latvija nobalsos pret iestāšanos ES – vai tiešām kāds vēl cer, ka tranzīts caur Latviju turpināsies!? Būs taču jāšķērso divas robežas un muitas. Tranzīta plūsma no abām pusēm apies Latviju… Turklāt radīsies problēmas mūsu autokravu pārvadātājiem un daudzām citām biznesa nozarēm.
Cik lielā mērā uzņēmēju nākotne ir atkarīga no valsts un pašvaldībām, un cik – no pašiem?
Diemžēl mums daudz ko nepasaka līdz galam: sola, ka būs tā un tā. Taču viss būs atkarīgs tikai un vienīgi no tā, kā cilvēki paši savu vidi izveidos; nebūs nekādu «Eiropas gudro», kas te ieradīsies un visu sakārtos. Tādēļ ir ļoti svarīgi izmantot to finansiālo palīdzību, ko ES mums jau sniedz. Piemēram, regulāri tiek ieplānoti un iedalīti līdzekļi uzņēmējdarbības atbalstam, taču baidos, ka tie netiks pilnībā apgūti. Piemēram, pirms pāris gadiem tika iedalīti līdzekļi uzņēmējdarbībai nepieciešamās infrastruktūras un tehnoloģiju finansēšanai programmas «PHARE 2000» ietvaros. Sekoja finansējuma piešķīrums «PHARE 2001», un tika solīts, ka pēc sešiem septiņiem mēnešiem varēs pieteikt projektus arī programmai «PHARE 2003»… Taču kārtējo reizi ar tūļāšanos panākts tas, ka pēdējā programma joprojām nav izsludināta, bet no programmas «PHARE 2000» piešķīruma tā arī palika neapgūts apmēram miljons latu. Ja turpināsim vilcināties, varam palaist garām vēl daudz vairāk. Starp citu, izskatās, ka no «PHARE 2001» paredzētajiem līdzekļiem neapgūta palikusi daudzkārt ievērojamāka summa – vairāki miljoni latu… Bet ES taču arī plāno savu budžetu gadam: kas nav izmantots – ardievu! Un, ja kāda valsts nav izmantojusi iepriekšējā gada iespējas, tai būs daudz grūtāk pierādīt gan šo līdzekļu nepieciešamību, gan to, ka tos spēs apgūt turpmāk.
Vai sacītā ietekme ir jūtama arī Jelgavā?
Nekritizēšu. Es minu faktus, lai katrs secina pats. «PHARE 2000» ietvaros iesniegtie un divi atbalstītie projekti tiek sekmīgi īstenoti, bet nākamais projekts «Zemgale – IT reģions», ko iesniedzām «PHARE 2001», diemžēl tika noraidīts.
Vai ir pareizi, ka ES atvēl naudu, nosaka tās izmantošanas jomu, bet «pa vidu» vēl ir kaut kāda valsts struktūra, kas, pirmkārt, visu procedūru padara smagnējāku, un, otrkārt, lieki iejaucas ar kaut kādu savu sijājamo sietu?
Redzat, Latvijas gadījumā ES slēdz līgumu ar valsti. Taču ES nenosaka, kādai tieši instancei finansējums būtu jāadministrē. Piemēram, Somijā reģionālos fondus administrē Iekšlietu ministrija, savukārt Zviedrijā ES programmu īstenošanu pārvalda paši reģioni.
Ir vēl kāda nelaime, kas, manuprāt, slēpjas valdības lēmumu nepārmantojamībā, nekompetencē. Uzņēmējus ļoti traucē, viņi nav pārliecināti, cik ilgi attiecīgā valdība strādās un cik ilgi darbosies tās pieņemtie lēmumi. Piemēram, ja esmu uzņēmējs, ja esmu startējis konkursā, uzvarējis un noslēdzis līgumu, gribu būt drošs, ka līguma laikā netiks mainīti spēles noteikumi. Vai arī, ja uzņēmējam pasaka, ka šogad viņam jāmaksā nodokļos 25 procenti, nākamgad – 18, aiznākamgad – 13, viņš ar to rēķinās un, piemēram, līzingā iegādājas jaunu tehniku. Bet ja vairākus gadus solītais netiek izpildīts? Rodas jaunas problēmas.
Vai pašvaldības spēj kaut nedaudz atvieglot nodokļu nastu uzņēmējiem?
Pašvaldībā ieplūst valsts administrētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kā arī mūsu pašu administrētais nekustamā īpašuma nodoklis, ko pašvaldība pati turklāt nav tiesīga brīvi mainīt. Tikai izņēmuma gadījumos to drīkst samazināt, taču palielināt – nekādā ziņā.
Kāda prakse ir citur pasaulē?
Somijā vietējām pašvaldībām ir tiesības regulēt nekustamā īpašuma nodokli. Uz neilgu laiku palielinot nodokļus, piemēram, iespējams iegūt līdzfinansējumam nepieciešamos līdzekļus, lai varētu ES īstenot kādu apjomīgāku projektu. Rezultātā ieguvēji ir visi attiecīgās pašvaldības iedzīvotāji. Un tomēr Jelgavas pilsētas Dome arī pastāvošo likumu ietvaros radusi kādu iespēju: pieņemts lēmums, ka ikviens 2002. gadā pilsētā reģistrētais uzņēmums var pretendēt uz nodokļu atlaidi. Vēl varam uzņēmējus atbalstīt, piedaloties kopīgos projektos. Tā, piemēram, tika izstrādāts un īstenots projekts uzņēmējdarbības atbalsta centra izveidei un metālapstrādes mācību centra izveidei. Tos varēs izmantot ieinteresētie uzņēmumi.
Jelgavas pašvaldība spēj sniegt nelielu palīdzību, taču vai tā ir arī efektīva? Kāda ir atbalsta atdeve?
To ir ļoti grūti noteikt. Piemēram, iepilinot krāsu ūdenī, kādu brīdi intensīvāk iekrāsosies mazs aplītis, bet vēlāk lāse izplūdīs pa visu tilpumu. Tā arī ar pašvaldības palīdzību: vienlaikus visur uzpilināt tik daudz, lai jaušami iekrāsotos, nevar atļauties…
Kāda loma visā teiktajā ir pašvaldību vadītājiem?
Viņus varētu salīdzināt ar šoferi, kam dzīve liek traukties ļoti ātri, taču vienīgā iespēja vērot ceļu ir atpakaļskata spogulis. Tikai tajā var sekot sava maršruta pareizībai vai kļūmīgumam. Kāpēc? Tāpēc, ka darbības rezultāti statistiski tiek apkopoti un kļūst zināmi tikai pēc ilga laika, ar viena līdz divu gadu novēlošanos. Tad nu, balstoties uz vismaz gadu vecu informāciju, jāspiež vai nu gāze, vai bremze… Ar to vēlos pasacīt, ka pašvaldību darbības rezultāti kļūst jaušami tikai pēc ilgāka laika.
Paldies par sarunu!
