Lielo uzņēmumu privatizācija stāv uz vietas jau mēnešiem, tāpēc saprotama ir premjera Guntara Krasta vēlēšanās to izkustināt no nāvespunkta.
Lielo uzņēmumu privatizācija stāv uz vietas jau mēnešiem, tāpēc saprotama ir premjera Guntara Krasta vēlēšanās to izkustināt no nāvespunkta. Tiesa gan, solījums valdības deklarācijā privatizāciju pamatos pabeigt līdz 1. jūlijam vairs neizklausās nopietni grūti noticēt pat, ka 1. jūlijā tas varētu būt sākts.
Lai «apcirstu savtīgu politiķu taustekļus, kas snaikstās pēc lielajiem uzņēmumiem», Krasts paziņojis, ka grasās iztīrīt politiķus no uzņēmumu padomēm un to vietā salikt profesionāļus, taču nezin vai viņam tas izdosies tik vienkārši. Jau pirms viņa ir neskaitāmas reizes dzirdētas līdzīgas idejas, taču tās palikušas karāties gaisā. Nu vai tad kāds (Saeimas deputāti, partijas) būs tik traks, ka pats labprātīgi atteiksies no vietas pie siles?
Neprivatizēto uzņēmumu padomes no pašiem pirmsākumiem bijušas kā institūcijas, ar kuru palīdzību valstij jāpieskata sava manta un jālemj, ko ar to tālāk darīt. Diemžēl ar pieskatīšanu bijis tā knapāk, jo valsts manta uzņēmumos ir putināta uz nebēdu, bet padomes it bieži nav to pamanījušas.
Patiesi, politiķi, kas nereti Saeimā iekļuvuši nevis savu dziļo ekonomikas un likumu zināšanu dēļ, bet gan tāpēc, ka bijuši populāri aktieri, mūziķi vai dakteri, ne vienmēr spēj būt kompetenti arī enerģētikas vai kuģu biznesā. Taču politiķu «snaikstīšanās» sistēma ir tā iesīkstējusi, ka citu grūti iedomāties turklāt tāds jautājums, kā, piemēram, «Latvenergo» privatizācijas metodes lec ārpus ekonomikas rāmjiem un ir tīrā politika. Tieši atkarībā no tā, kādas politiskas ievirzes spēki ir pie varas, būtu jāizlemj, vai milzīgais šobrīd vēl visai tautai piederošais īpašums privatizējams kā vienots veselums vai pa daļām, vai varbūt nav jāprivatizē HES kaskādes.
Iespējams, ja pie varas būtu sociāldemokrāti, tas netiktu privatizēts vispār vai valsts paturētu kontrolpaketi. Pašreizējie valdošie politiskie spēki, kas bija vinnējuši 6. Saeimas vēlēšanās, tā arī nav vienojušies, kā īsti, jo nevienam no viedokļiem «Latvenergo» un «Latvijas kuģniecības» privatizācijas jautājumos nav bijis redzama pārsvara.
Līdz ar to šobrīd jau sāk izskatīties, ka Krasts gatavojas uz steidzīgu ofensīvu. Nelaime tā, ka arī Krastam pašam neizdosies pierādīt, ka viņam nav taustekļu, ar ko snaikstīties, arī Krasts ir politiķis, un «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK ir partija, kurai, tāpat kā citām partijām, ir bijušas un būs savas intereses un finansu grupējumi, kas stāv aiz tās muguras.
Labākais, ko Krasts šobrīd varētu izdarīt likt partijām, kas deleģē savus pārstāvjus uz «Latvenergo» padomi, nesūtīt uz turieni nejēgas. Taču izskatās, ka viņš gatavojas uz radikālākiem soļiem, atceļot partiju pārstāvniecības principu un padomi veidojot konkursa kārtībā. Ak vai, nezin, vai tas ir reāli… Turklāt nesaprotams kļūst padomes atbildības jēdziens. Arī līdz šim padomes bija bez īstas atbildības, tomēr viņām bija politiskā atbildība lai cik smieklīgi tas skanētu, tomēr tas vismaz nozīmēja, ka sasmērējušies politiķi nākamajās vēlēšanās varēja izgāzties. Ja likumos nenosaka kādu citu atbildību un padomes tiek veidotas tikai pēc profesionāliem kritērijiem, tām vairs vispār nav nekādas atbildības.
