Šoruden Tautas lietišķās mākslas studija «Dardedze» svinēs 35 gadu jubileju.
Šoruden Tautas lietišķās mākslas studija «Dardedze» svinēs 35 gadu jubileju.
Mums, kas ārpusē, tas pirmām kārtām nozīmē, ka septembrī gaidāma viena lieliska darbu izstāde. Bet tur iekšā, pilsētas kultūras nama divās telpās, tautas amata mākslinieces krāso dzijas, velk nītis, veikli šauda atspoles un palaikam arī mēles tā darbs rit raitāk un audums arī, skat, iznāk dzīvīgāks.
Dažāda gadagājuma, dažāda rakstura, dažādas dzīves pieredzes un ar dažādām gaumēm ir pašas audējas, bet visas viņas kopā tur un jelgavnieku dardedzei (varavīksnei) savu neatkārtojamu krāsu gammu nu jau divdesmit astoto gadu piešķir studijas vadītāja Ingrīda Ozolniece.
Buras pa krāsu katlu
Ir dzirdēts, ka dziju krāsošanas un krāsu salikumu prasmē Ingrīdai neesot līdzīgas visā Latvijā. Ar parastajām ķīmijas krāsām viņa buras pa vārāmo katlu, un dzijas no tā ceļas ārā cita par citu fantastiskākas. Arī «Dardedzē», kur krāsošana ikreiz notiek viņas vadībā, audējas jūsmo un brīnās:
Mēs nevaram izsekot līdzi, tādas krāsas un toņi, nezinām, kur tie rodas!
Tā nesakiet vis, ko lasītāji par mūsu garaspējām padomās? nākamais teiciens, kā saprotiet, ir no «mēles šaudīšanas» repertuāra.
Vadītāja skaidro, cik vienkārši tā krāsu kopā likšana notiek:
Atnesa te viena maisiņu ar kamoliem tādi gali vien ir, metīšot ārā. Lai met. Ielieku savā skapī. Pēc pusgada velku ārā audīsim spilvenu.
Nu ir redzams arī spilvens. Faktiski būs veseli trīs saukšoties Septembris, Oktobris un Novembris. Lapu zeltā krāsotais Septembris jau gatavs, bet stellēs Oktobra rudenīgais sārtums.
Cilvēks pirmo reizi auž. Paskat, otrs darbiņš iet jau mīlīgāks. Kādas gaismas! Un krāsas it kā pārlejas, Ingrīda priecājas, ka ideja pamazām kļūst dzīva.
Vai audļs arļ mazmeitas?
Ingrīdas mammai karš izjaucis mācības daiļamata skolā, bet nav atņēmis cerību, ka meitas būs mākslinieces. Ar tādu domu audzinātas, abas beigušas Lietišķās mākslas vidusskolu.
Ingrīda pēc diploma iegūšanas 19 gadu vecumā sākusi vadīt studiju Jelgavā un to dara joprojām. Divas dienas nedēļā brauc šurp no Rīgas, lai kopā ar «Dardedzes» audējām prātotu, zīmētu, krāsotu un sēdētu blakus stellēs.
Tāds ar paaudzēm saistīts ceļš uz studiju bijis gandrīz katrai no dalībniecēm. Bijusī vidzemniece Gaida Izkalne, kas auž jau 37 gadus, atceras, ka pirmoreiz audeklu stellēs ieraudzījusi pie vīramātes. Meitai gan šī lieta neinteresējot, toties trīspadsmitgadīgā mazmeitiņa sākusi aust, klēpī sēdēdama.
Savulaik studijā bijuši arī smuki puiši. Mācījušies akadēmijā, nolūkojuši sievas un aizbraukuši atpakaļ uz dzimtajām vietām. Ilmārs Mežalis, piemēram, tagad aužot Balvos kļuvis par Tautas daiļamata meistaru. Dažreiz atbraucot ciemos.
Agrāk tak’ audēji bija vīrieši, Ingrīda par tādu no senčiem mantotu interesi nemaz nebrīnās. Viņa ir pārliecināta arī, ka nekādi modernie audumi nevarēs aizstāt šos pašu krāsotos un ar rokām stellēs austos.
Tas taču ir dzīvs. Skaties uz krāsām, un skudriņas skrien.
Tomēr jauniešu mazā interese par šo amatu studijas vadītāju dara bažīgu.
Lietišķās mākslas specialitātes beigušajiem nav nodrošināta darbavieta, un, ja kāds atrod, tad kauns teikt, cik viņš par to varēs nopelnīt.
Studija patvērums
Ja cilvēki zinātu, ka te tik labi, viņi rindā stāvētu, joko Ingrīda, jautāta, vai viņām katra diena te rit tādā saskaņā, kādu mums vienā otrdienā izdodas vērot.
«Dardedzes» 37 dalībnieču vidū lielākā daļa ir vecāka gadagājuma kundzes. Komunistu laikos studija bijusi patvērums, kaut kas latvisks grūti pieņemamajā apkārtējā vidē. Varbūt daļai pašreizējo pensionāru arī šobrīd stelles, krāsu prieks un domubiedru kopā būšana palīdz atslēgties no tā vērtību sajukuma, kas valda aiz durvīm. «Rīt būs pensija, varēšu kādu «babīnīti» linu nopirkt,» prāto audēja, un, paskat, arī citkārt bēdīgās naudas lietas var ieraudzīt no priecīgās puses.
Tā tas ir «Dardedzē» krāsainā lokā, kas saskatāms pretī saulei uz lietus mākoņa fona.
Ja tev prieks,
man dubultprieks
Cilvēkiem tomēr rindās vairs netīk stāvēt. Ne pie stellēm, ne audeklu aplūkošanas. Tāpēc arī izstādes audējas rīko krietni retāk.
Ja ko bieži dod, to nenovērtē. Divos gados reizi, varbūt arī nevajag biežāk. Lai tad visi būtu izslāpuši un nāktu skatīties, prāto Ingrīda.
Jubilejas gadā gan izstāde būšot noteikti. Tāpēc ik palaikam tiek pakurta uguns zem krāsu katliem un stellēs atspoles tā vien vidžinās. Dažs no iecerētajiem darbiem jau gatavs, kopīgi tiek izpētīts, apspriests, kritizēts un uzslavēts. Biežāk jau slavēts, jo visas lietas tiekot iepriekš pārrunātas, kļūdas izlabotas un iznākums parasti esot labs.
«Ja tev ir prieks, tad man dubultprieks,» tāds ir Ingrīdas Ozolnieces moto aušanas procesā.
Padomus dodama un citiem līdzi strādādama, viņa paspējusi sakārtot izdošanai arī savu otro grāmatu. «Divdaļīgie raksti» tēmas nozīmīgumu droši vien var novērtēt tikai pašas rakstītājas. Ingrīda piebilst, ka tā izmantojama ne tikai aušanā, bet arī citos rokdarbos. Pirmā viņas grāmatiņa sarakstīta jau pasen un saucas «Mezglošana». Stellēs gan pašai pēdējā laikā izdodoties iesēst tikai epizodiski un uz neilgu laiciņu kādam nelielam pasūtījumam vai dāvanai. Jautājam, varbūt ar kādu darbiņu varam mākslinieci nobildēt.
Te ir mani darbi, viņa smiedama stāv Jelgavas kultūras namā «Dardedzes» audēju telpas vidū un izpleš rokas.
