Jebkuru Latvijas iedzīvotāju pārsteigs informācijas par Latvijā notiekošo izkropļojums Krievijā.
Jebkuru Latvijas iedzīvotāju pārsteigs informācijas par Latvijā notiekošo izkropļojums Krievijā. To izbaudīju uz savas ādas, ceļojot pa Sibīriju. Pirmais jautājums, ko mums uzdeva, skanēja šādi:
– Kāpēc jūs tā izrīkojāties ar Viju Artmani? Kāpēc izmetāt viņu no dzīvokļa? Vai viņa jums traucēja?
Šādas informatīvās nevīžības avoti ir masu informācijas līdzekļi. Tie ir pilni ar apzinātām un neapzinātām neprecizitātēm. Piemēram, Latvijā plaši apspriestie Pensiju likuma grozījumi tika traktēti kā pensionāru tiesību aizskaršana un cilvēktiesību pārkāpums.
Krievijā tiek izkropļota informācija ne tikai par Latviju vien. Attiecībā uz Dienvidslāviju vai Čečeniju Krievijas presē parādās tik tendenciozas ziņas, ka alternatīvu informācijas avotu nepieejamības gadījumā Krievijas iedzīvotāji nezina patiesību. Tiesa, var sākt diskutēt, kas ir objektīvs un kas nav, taču tas nav mans uzdevums.
Paradoksālākais bija tas, ka pēc atgriešanās Latvijā mēs atradām papilnam analoga satura žurnālu vietējo avīžu kiosku plauktos. Ja ir pieejama prese latviešu valodā, mēs parasti nepērkam Krievijā iznākošo. Taču Krievijā, braucot vilcienos, galu galā gribas vienkārši palasīt kādu izklaidējoša satura žurnālu, tomēr arī šādos izdevumos jāsaskaras ar ideoloģiju. Klasisks piemērs ir žurnāls vīriešiem «Medvedj» («Lācis»), kura oktobra numurā lasāma publikācija par Latviju. Ievadā autors nostalģiski atkāpjas padomju laikos, jo «Baltija jau tad bija gandrīz ārzemes, īpaši pārtikusī Igaunija. Tur bija smiltis un kāpas, kā arī augsta apkalpošanas kultūra. Atrast brīvu viesnīcas numuru Jūrmalā vasarā bija tikpat grūti kā Jaltā». Tālāk seko gaušanās par vīzu nepieciešamību Krievijas pilsoņiem iebraukšanai Latvijā. Par vīzu, lūk, ir jāmaksā, un «vispār pats vīzas saņemšanas fakts izskatās pazemojoši. Pat Ukraina ar savu gudrību līdz tam nav aizdomājusies. Turcijā, Kiprā un citās socvalstīs (!?– M. Srudzāns) var tāpat ielaist krievu tūristu, bet baltieši nevar. Kaut gan to jau varēja gaidīt. Tāds viņu raksturs».
Taču raksta autors tomēr iesaka tam nepievērst uzmanību, sacīdams, ka «ne jau ar tanku turp jābrauc, cik tad var?»
Savukārt publikācijas turpinājumā autors skar Latvijas ekonomiskās attīstības tēmu: «Vēl pirms trīs gadiem Jūrmala pamestības ziņā atgādināja piefrontes pilsētu, un līdz šim laikam viesnīcās un pansionātos galvenokārt uzturas vārnas. Deju zāles un restorāni ir aiznagloti ar dēļiem, bet bagāto krievu nauda neplūst vieglprātīgo latviešu kabatās. Taču tā ir viņu darīšana. Lai gan, ja mēs viņiem pumpējam naftu un grūžam simtiem tonnu krāsaino metālu, priekš kam viņiem tūristus pievilināt?»
Tālāk seko klasiskā «maļamā» tēma – valodas jautājums: «Kas raksturīgi, apkārt visi runā krieviski. Jau sen ir uzspridzināta radiolokācijas stacija Skrundā, bet apkārt tāpat runā krieviski. Par Latvijas prezidenti tika ievēlēta Kanādas izcelsmes latviete, kura krieviski «ņi bum-bum», bet apkārt tāpat runā krieviski. Tika pieņemts diskriminējošais Valodu likums, bet apkārt tāpat runā krieviski. Tika arestēts 85 gadus vecais partizānu vienības komandieris, bet visi stūrgalvīgi turpina runāt krieviski.» Šīs tirādes noslēgumā autors nonāk pie visai interesanta secinājuma: «Lieta tāda, kā mums pastāstīja zinoši cilvēki, ka viss latviešu bizness ir vai nu krievu, vai arī krieviski runājošo ebreju rokās. Latviešus var saprast. Rīga – Latvijas galvaspilsēta ir krieviska pilsēta. (Atšķirībā no Viļņas, kas pēc izcelsmes ir vēl krieviskāka.) Tā rodas krievu sirmgalvju diskriminācija un latviešu SS gājiens.» Tālāk autors atzīst, ka nav nepieciešamības atjaunot PSRS ar iepriekšējām robežām, jo «ja mēs pareizi uzvedīsimies, tie, kuri atradās krievu ietekmes sfērā, nekur neliksies, vismaz pagaidām nav likušies – jaunas ārzemes kā nekā». Tas kārtējo reizi apliecina tikai to, ka daudzu Krievijas iedzīvotāju apziņā nav nostabilizējies Latvijas neatkarības fakts vai arī tas nostiprinājies tikai formāli – tā to Krievijā saprot daudzi –, bet tendenciozi vai arī ieraduma pēc daudzi saskata Latvijā savu interešu sfēras.
Tomēr publikācijas beigu daļā tās autors atzīst, ka «Latvija ar katru gadu aizvien vairāk sāk līdzināties kulturālajām Skandināvijas valstīm». Diemžēl autora īstās domas pavīd starp rindām: «Tas ir pareizi, ka mēs esam viņus likuši mierā un neuzbāžamies ar savu stulbo impēriju. Cita lieta, ka mēs būtu daudz prātīgāk darījuši, ja mums vēl piederētu ostas un bāzes, kuras latviešiem, taisnību sakot, nav vajadzīgas.» Toties, publikācijas autoram netrūkst neviltotas sajūsmas par Rīgu un sevišķi par Jūrmalu: «Katru gadu, atbraucot uz Rīgu, es redzu, ka izmaiņas nenotiek uz mūsu pusi. Tiek būvētas un remontēta mājas, tiek atvērti veikali, un aiznagloto māju Jūrmalā paliek arvien mazāk un mazāk, bet zeme kļūst tikai dārgāka un dārgāka. Labs zemes gabals kāpu zonā Lielupē vai Bulduros (vietējā Beverlihilsā) jau maksā ap pusmiljonu dolāru. Tur mājās, kas projektētas pēc angļu projektiem, dzīvo Kargins un Krasovickis – tīrasiņu latvieši (? – M.Sprudzāns ) – un Pareksa bankas saimnieki.» Kā redzams, autors nav īpaši centies iedziļināties Latvijas sadzīvē un personālijās.
Es nezinu, vai cilvēkiem Latvijā vajadzētu lasīt Krievijas ultraradikālo presi, taču šādus «it kā normālus» izdevumus vajadzētu gan. Tas Krievijas kā valsts izpratnei dod, manuprāt, daudz vairāk nekā starpvalstu komisiju sarunas. Latvijas valstiski nedefinētā attieksme pret mūsu austrumu kaimiņu kavē ekonomisko sadarbību. Mūsu valstij ir skaidri jāpasaka, vai tā saskata šīs sadarbības iespējas valsts līmenī, vai tās atstāj privātuzņēmēju rokās. Ja Krievijas attiecīgie resori būtu palasījuši korānu, varbūt arī karš ar čečeniem būtu izvērsies citādi. Fantastika, vai ne? Taču Latvijas ārlietu institūcijām gan vajadzētu zināt, ko Krievijas prese raksta par Latviju. Varbūt arī tad vienam otram mūsējam bizness Krievijā sāks labāk veikties.
