Šajās dienās, kad aprit 1991. gada janvāra barikāžu gadskārta, daudzviet Latvijā notiek atceres sarīkojumi. Tradicionāli Jelgavā 20. janvārī atmiņu ugunskurs būs pie Spīdolas ģimnāzijas. Ne reizi vien šajā pasākumā ir piedalījies ģimnāzijas izveidotājs un pirmais direktors Andris Tomašūns, kura barikāžu stāsts ir par Latvijas Radio nama aizsardzību Vecrīgā.
Radio – galvenais ziņu avots barikādēs
Stāstījumā pārceļoties uz to laiku, A.Tomašūns piebilst, ka vēl nebija sākusies interneta ēra (Latvijā nebija neviena ziņu portāla). Radio un televīzija tādēļ bija operatīvākie un krīzes apstākļos svarīgākie masu informācijas avoti. Lielo nacionālo laikrakstu iznākšana tajā laikā bija stipri traucēta, jo 2. janvārī Rīgas specializētā milicijas vienība, ko tautā sauca par «melnajām beretēm», bija ieņēmusi Preses namu. Virs tā bija uzvilkts Padomju Savienībā iekļautās Latvijas PSR karogs, un melnās beretēs tērptie miliči tur atļāva ieiet tikai nedaudzo Kremlim lojālo izdevumu darbiniekiem. Pēc 13. janvāra, kad Lietuvas galvaspilsētā Viļņā notika uzbrukums televīzijas centram, līdzīgs liktenis draudēja arī Latvijas Radio ēkai, Zaķusalas televīzijas kompleksam, valdības namam, kā arī vēl pēc padomju likumiem vēlētajai un valsts neatkarību prasošajai Augstākajai Padomei. Viens no 201 deputāta un no 131, kas pārstāvēja Tautas fronti, bija A.Tomašūns.
Jelgavas miliču rācijas nebija kam atdot
«Kad Augstākā Padome nolēma, ka deputāti neies mājās, bet nakšņos uz vietas, lai vajadzības gadījumā būtu kvorums un varētu pieņemt svarīgus lēmumus, man palika brīvs laiks un es devos uz Aizsardzības štābu, kas bija izvietots turpat pretī Augstākajai Padomei. Tur aprunājos ar Odiseju Kostandu,» stāsta A.Tomašūns. 2007. gadā Rīgā valsts aģentūrā «Tēvijas sargs» izdotajā grāmatā «Latvija, kur tavi dēli» minēts, ka pēc asiņainās nakts pie Viļņas televīzijas centra 13. janvāra rītā ap pulksten 7.30 sanāca deputātu grupa, kurā bija Jānis Škapars, Dainis Īvāns, Tālavs Jundzis, Jānis Dinēvičs, Einārs Repše, Arnolds Bērzs, Odisejs Kostanda un daži citi. Tika spriests, ka todien paredzēto Latvijas tautas manifestāciju Daugavas krastmalā vajag saistīt ar vajadzību celt autotehnikas aizsprostus ap valsts varai svarīgākajiem objektiem, Augstāko Padomi ieskaitot. Dažās liecībās teikts, ka vārdu «barikādes» pirmo reizi minējis tieši O.Kostanda. Viņš tad arī A.Tomašūnam ieteicis doties uz pārsimt metru attālo radiomāju, kur sāka pulcēties «Rīgas sargi». Tur A.Tomašūns «nodzīvoja» 11 diennaktis ar dažiem pārtraukumiem, aizejot uz Augstākās Padomes sēdēm. Vēl pirms tam, 13. janvāra vakarā, Aizsardzības štāba vīri viņu sūtīja sagaidīt no Latvijas laukiem un arī no Jelgavas galvaspilsētā iebraukušās smagās automašīnas un traktorus, ko nācās izvietot arī Vecrīgā. «Toreiz sazinājos ar Jelgavas milicijas priekšnieku Jāni Kaudzi, kuram lūdzu atsūtīt milicijas darbiniekiem paredzētās rācijas. Tās izmantoja sakaros starp barikāžu posteņiem. Diemžēl, kad barikādes beidzās, rācijas atpakaļ vairs nevarēju atdot – kaut kur tās bija noklīdušas,» stāsta A.Tomašūns. Jāpiebilst, ka tajā laikā mobilie telefoni bija liels retums, tie atradās vienīgi valdības automobiļos.
Barikāžu dalībnieki grib darīt galu patvaļai
A.Tomašūns nožēlo, ka barikāžu pirmajās dienās nav pierakstījis tos simtus vīru, kas sargāt valsti bija atbraukuši no Rūjienas, Aizputes un citām Latvijas malām. «Pierakstus veicu beidzamajās dienās un tos vīrus tad vēlāk pieteicu apbalvojumam ar barikāžu piemiņas zīmi. Ceru, ka bija pieteikti arī pārējie,» saka A.Tomašūns. Publikācijas liecina, ka piemiņas zīmes, kurām cilvēkus varēja pieteikt līdz 2008. gadam, saņēmuši vairāk nekā 30 tūkstoši dzīvo un mirušo barikāžu dalībnieku. 1991. gadā pretinieku puse – Baltijas kara apgabala štābs – Maskavai ziņoja, ka Rīgā barikādēs piedalās ap 70 tūkstoši cilvēku, tādēļ iespējams, ka vēl tūkstoši šo apbalvojumu nav saņēmuši. Ar Saeimas lēmumu barikāžu piemiņas zīmes vietā tagad tiek piešķirts Pateicības raksts, kuram barikāžu dalībnieks var pieteikties arī pats.
A.Tomašūns atceras, ka dalībnieku vidū brieda arī neapmierinātība par to, ka «melnās beretes» netraucēti veic provokācijas. Vienā no tādām 16. janvārī Vecmīlgrāvī netālu no šīs specializētās milicijas vienības bāzes tika nogalināts šoferis Roberts Mūrnieks. Tolaik ar Saeimas lēmumu no Tautas frontes kārtības sargu vienību dalībniekiem tika veidota specializēta milicijas vienība, ko tautā sauca par baltajām beretēm. «Uz radiomāju atnāca tolaik majors (tagad Saeimas deputāts) Juris Vectirāns un aģitēja barikāžu puišus stāties baltajās beretēs. Viņš runāja par to, ka būs jāiziet ārsta pārbaudes. Tas tajā laikā, kad šauj cilvēkus un ūdens smeļas mutē, nelikās nopietni,» atceras A.Tomašūns. Vēlāk barikāžu nobeigumā brīvprātīgie atradušies vienā postenī ar bruņotajiem miličiem, kas Rīgā ieradās no lauku rajoniem. Viņš atceras arī Rīgas krievu skolēnu bariņu, kas atnāca uz radiomāju un teica, ka gribot būvēt savas atsevišķas barikādes. Kādā Vecrīgas ieliņā viņi tās arī uzbūvēja.
Lielākie pārbaudījumi Rīgā bija 20. janvāra vakarā, kad apšaudē pie Bastejkalna gāja bojā pieci cilvēki. Brīdī, kad viens no nošautajiem nests uz medicīniskās palīdzības punktu Doma baznīcā, kādai radio darbiniecei neizturēja nervi, sākusies histērija. Tomēr barikāžu laiks A.Tomašūnam paliek labā atmiņā, turklāt ar uzvaras garšu.
