Bremzējot Nacionālā attīstības plāna (NAP) izstrādi, valdība faktiski ir «uzmetusi» visas organizācijas, kas iesaistītas šajā procesā, pauž Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Pēteris Krīgers. Viņš arī norāda, ka atšķirībā no kaimiņvalsts Igaunijas Latvijā streiki nav paredzēti.– Kā vērtējat NAP izstrādes procesu?Pašu dokumentu neapšaubāmi vērtēju ļoti pozitīvi. Uzskatu, ka katrai valstij ir jābūt attīstības plānam, katrai valstij jādarbojas saskaņā ar visiem iedzīvotājiem saprotamiem mērķiem un attīstības virzieniem. Domāju, ka vadības grupas izveidošana NAP izstrādes darbam ir labs administratīvais solis. Šajā grupā iekļauts liels skaits nevalstisko organizāciju, kas var nākt ar saviem priekšlikumiem, kā arī nodrošināt saikni ar sabiedrību. Diemžēl jāteic, ka man nav saprotama valdības attieksme pret šo procesu.– Kādā ziņā?Valdības sēdē tika nobloķēts darbs, kas paveikts līdz šim, padarot grūtāku šo procesu arī uz priekšdienām. Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) jau pirmajā valdības sēdē, latviski sakot, tika «uzmests». Tiešām tika ieguldīts darbs, ilgi un nopietni diskutēts par dažādām prioritātēm un problēmām, vienojoties, ka tautsaimniecības un ekonomikas attīstībā vienīgā iespēja ir attīstīties arī valstij. Taču valdība to visu vienkārši ņem un «uzmet», pasakot, ka tas ir jāpārstrādā. Jautājums ir par to, kādi ir iemesli, kāpēc tā vajag darīt.– Kāpēc valdība faktiski bloķēja NAP turpmāko virzību, liekot pārstrādāt līdz šim izdarīto?Šī valdība ir jauna, un tās ministriem ir «slimība» – viņi par visu varu grib izrādīties gudrāki nekā citi Latvijas Republikas iedzīvotāji. Tāpēc arī kolektīvais darbs, kas bija izdarīts, valdības sēdē faktiski tika torpedēts, jo Ministru kabineta locekļi nebija «pa tiešo» skatījuši šo jautājumu un savas domas tieši izteikuši. Ministriju pārstāvji gan piedalījās darba grupā, un varbūt ministri pie viņiem tomēr varētu painteresēties, kā norisinās darbs ar šo dokumentu, un ar viņu starpniecību paust savu redzējumu. Arī plašsaziņas līdzekļos šis darbs, tā norise ir atspoguļota, skaidrojot, par kādām prioritātēm diskutēts. Turklāt par to nosaukumiem mēs vienmēr varam diskutēt melnām mutēm un pārgrieztām acīm, bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir šā dokumenta virzība pēc būtības. Visas nevalstiskās organizācijas piekrita, ka mērķis nedrīkst būt tik izplūdis kā labklājības celšana, kas bija iecerēta sākotnēji. Priekšplānā jābūt ekonomikas attīstībai. Bez tās mūsu valstī nekas nenotiks. Faktiski valdība paziņoja, ka tas neder, tādējādi pasakot, ka tautsaimniecības attīstība valstī nav galvenais. Mēs varam dziedāt, dejot, iet rotaļās un vēl kaut ko citu darīt, bet ne attīstīt tautsaimniecību.– Pieņemot, ka NAP tomēr gūs turpmāku virzību, ko jūs sagaidāt no šā dokumenta?Pamatā plāns tiek veidots septiņiem gadiem kā galvenais Latvijas attīstības dokuments, ar kuru kopā tiek sasaistīts gan valsts budžets, gan arī Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļi. Tātad tur tiek iezīmētas galvenās prioritātes, kurām tiek novirzīti līdzekļi, kurās mēs attīstāmies. Gan jebkurš iedzīvotājs, gan darba devējs, gan ierēdnis zinātu prioritātes, un atbilstoši tām tiktu turpināta citu normatīvu, citu dokumentu izstrāde.– Kādām jābūt turpmākām attīstības prioritātēm?Galvenā prioritāte ir gudra tautsaimniecības attīstība. «Apakšā» tam mēs redzam visu to, ko šobrīd cenšas sadalīt dažādās citās formās un prioritātēs. Runa ir par to, ar ko jānodarbojas Ekonomikas ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Tie visi ir galvenie virzieni.– Uzņēmēju organizācijas norādījušas, ka pēdējo 20 gadu laikā bijis sarakstīts jau pietiekami daudz nacionālās plānošanas dokumentu, bet pavisam cits jautājums – to izpilde. Tā tas joprojām diemžēl notiek. NAP jābūt galvenajam attīstības dokumentam, kurš ir spēkā septiņus gadus. Vēl jau ir mūsu stratēģiskās vīzijas «Latvija 2030», «Eiropa 2020» utt. NAP tomēr ir konkrētāks dokuments, salīdzinot ar šiem stratēģiskajiem plāniem – tas dod piezemētākas prioritātes, kas ir saprotamas, «taustāmas». Pārējos minētajos dokumentos tomēr ir runāts par stratēģiskām lietām, par vīzijām, misijām un tamlīdzīgām lietām. Ar NAP palīdzību mēs varētu pagriezt visu valsts plānošanas sistēmu prioritārajā secībā. Tas nozīmē, ka tas ir galvenais dokuments, kuram pakļaujas pārējie.– Kā iespējams nodrošināt, lai NAP tiešām tiktu ievērots?Pirmām kārtām tā ir valdības atbildība par šo dokumentu. Līdz šim mums diemžēl bijis tā, ka valdība izstrādā daudzus dokumentus, bet īstenībā nemaz netaisās tos realizēt. Biju ļoti skeptisks, jo nesapratu, kāpēc nepieciešams PKC, ja ir valdība, kam tad arī vajadzētu veikt pārresoru koordināciju – Ministru prezidentam, Ministru kabinetam kopumā. Turklāt konkrēti ar koordināciju būtu vajadzējis nodarboties Valsts kancelejai. Bet tagad izveidota jauna struktūra. PKC, kuram ir skaidrs uzdevums – atbildēt par NAP, un tam vajadzētu turpināt atbildēt arī par plāna realizāciju – sadarbībā ar premjeru, kurš ir galvenais grožu turētājs šajā jomā. Ja tā nenotiks, plāns netiks realizēts un kļūs par vienu «bēdīgu» dokumentu.– Nesen diezgan plašus streikus piedzīvoja mūsu kaimiņvalsts Igaunija. Vai līdzīgi pasākumi netiek plānoti arī Latvijā?Personīgi es neko tādu neplānoju. Šis jautājumus droši vien jāuzdod nozaru arodbiedrībām. Taču mūsu nozaru arodbiedrību biedri, cik noprotams, ir apmierināti ar dzīvi. Tā vismaz var spriest pēc dažādiem pētījumiem, kas liecina, ka Latvijas iedzīvotāji kopumā ar dzīvi ir ļoti apmierināti – laimīgo līmenis sniedzas pāri 60 procentiem. Domāju, ka laimīgas valsts laimīgi iedzīvotāji nekādus protestus nerīko.– Tā bija ironija… Kāda ir realitāte?Par streikiem un tamlīdzīgām lietām nav lemts. Ja arodbiedrības biedri ar kaut ko nav apmierināti, viņi to pauž. Mēs neesam kāda no ārzemēm finansēta organizācija – ir tikai vietējo iedzīvotāju maksātās biedru naudas. Un biedri arī atbalsta vai neatbalsta kādus pasākumus. Mums neviens biedrs ne skolā, ne rūpnīcā, ne policijā, ne kur citur nav teicis, ka būtu jāstreiko. Kamēr tas nav teikts, streiku nav! NAP NAV PASAKU GRĀMATALĪGA MEŅĢELSONE, LATVIJAS DARBA DEVĒJU KONFEDERĀCIJAS ĢENERĀLDIREKTORE Ļoti pozitīvi ir vērtējams process, kā sākusies Nacionālā attīstības plāna (NAP) izstrāde. Proti, Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš no demokrātijas viedokļa rīkojies ļoti pareizi, uzklausīdams vairāk nekā 30 dažādu organizāciju skatījumu. Runājot par pašu NAP, protams, ir labi, ka izraudzītas trīs dažādas prioritātes, taču uzņēmēji uzskata, ka būtu pareizāk, ja būtu tikai viena prioritāte, kuru tad arī realizētu turpmāko vairāku gadu laikā. Jāsaprot, ka NAP nav pasaku grāmata, kurā var iekļaut visas iespējamās vēlmes. Tā vietā jābūt skaidri definētam – ko mēs gribam sasniegt, kā to izdarīt un cik tas maksā. Galvenokārt ir jāpanāk, lai cilvēki gribētu nevis braukt projām, bet gan palikt tepat un radīt šeit uzņēmumus. Mēs, protams, daudz varam spriest par nepieciešamību attīstīt sportu un kultūru, taču kam tad to mākslu rādīsim, ja cilvēki būs aizbraukuši – pūcei un trīs briežiem mežā? Citiem vārdiem sakot, valdībai būtu jāsaprot, ka mums vajag vienu konkrētu prioritāti, kuru realizēt.
