Ceļojot pa svešām zemēm, esmu vienmēr vērojis, kā cilvēki izmanto savas pilsētas, ciema vēstures notikumus gan pašapziņas celšanai, gan arī tūrisma biznesam.
Ceļojot pa svešām zemēm, esmu vienmēr vērojis, kā cilvēki izmanto savas pilsētas, ciema vēstures notikumus gan pašapziņas celšanai, gan arī tūrisma biznesam. Šajā sakarā domājot par Jelgavu, visbiežāk jāsecina, ka mūsu pilsētas vēsturi likt lietā īsti neprotam. Tāpēc gribu mudināt lasītājus padomāt par šīm vērtībām un iespējām, kā varētu piedot ikdienas veikaliem, kafejnīcām, viesnīcām, atpūtas telpām vienreizēju un lokālpatriotisku vidi. Ticiet, bagātību mums ir daudz! Tikai jāmācās saskatīt.
Šoreiz par Krišjāni Baronu. Viena no latviešu nacionālajām vērtībām ir tautasdziesmas, kas mūsu nacionālā pašlepnuma parādību sarakstā stāv blakus dziesmu svētkiem, strēlniekiem un hokejam.
Pirms 151 gada dainu tēvs Krišjānis Barons ieradās Jelgavā. Viņš bija mērojis 170 kilometru garo ceļu no Dundagas, lai iestātos Hercoga Pētera ģimnāzijā. Tā bija viena no ievērojamākajām Krievijas impērijas mācību iestādēm Baltijas guberņā. Pēc gadiem savā grāmatā «Mūsu tēvzemes aprakstīšana» viņš rakstīs: «Ar daudz lieliem pilsātiem Kurzemē pa šo laiku gan nevar lielīties, tāpēc tie paši 11 mazie jāpiemin: 1) Jelgava, ar 23 tūkstošiem iedzīvotāju, Kurzemes virspilsāts.» Ģimnāzija atradās tagadējā Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja telpās.
Atceroties mācību laiku, Krišjānis Barons rakstīja: «Toreiz Jelgavas ģimnāzijā bija piecas klases, nosauktas ar latīņu vārdiem: kvinta (zemākā), kvarta, tercija, sekunda un prīma (augstākā klase). Visos priekšmetos es biju labi sagatavots, izņemot vecās valodas. Latīņu valodu es tikai pusgadu un grieķu valodu vēl īsāku laiku dabūju mācīties. Labās atzīmes citos priekšmetos palīdzēja izlabot vājās minētās valodās, un es tiku uzņemts tercijā. Pēc gada mani pārcēla uz sekundu. Te pārtrauca fon Heners savu pabalsta sniegšanu. Pusgadu šā tā ar stundām izsitos cauri. Pēc tam laimējās dabūt repetitora vietu pie diviem zēniem poļu daktera ģimenē, kur par to dabūju dzīvokli un paplānu uzturu… es nobeidzu ģimnāzijas kursu ar labu atestātu, kas man uz tālākizglītošanos atvēra universitātes durvis un, iestājoties valsts dienestā, deva tiesības uz 14. klasi.»
Mācoties Jelgavas ģimnāzijā, Krišjānim Baronam radās doma par latviešu tautas sevis apliecināšanas nepieciešamību. Te, Jelgavā, viņam dzima doma par latvju dainu vākšanu un izdošanu. Savās atmiņās viņš raksta: «.. tautas māksla un vēsture daudz cieta, un man gribējās ko darīt: savākt lieciniekus – tautas dziesmas, kas apliecināja latviešu tautas mākslas un dzīves vērtības.» 1881. gadā Krišjāņa Barona rokās bija ap trīssimttūkstoš tautasdziesmu, kas uzskatāms par monumentālo «Latvju dainu» sākumu. 1894. gadā Jelgavā viņa izdevumā nāca klajā pirmās trīs krājuma burtnīcas, ierakstot vienu no spožākajām Jelgavas un Latvijas kultūras vēstures lapaspusēm. Kas par to mums šodien stāsta? Glezna pretī galvenajai ieejai Vēstures un mākslas muzejā, iela Krišjāņa Barona vārdā, un, šķiet, ka vairāk nekas.
