Krišjānis Ķekars savos līdzšinējos piecos dzīves gados nav sastapis nevienu vārdabrāli. Vārdu viņam vecāki devuši mantojumā no vecvectēva, kas bijis latviešu strēlnieks.
Krišjānis Ķekars savos līdzšinējos piecos dzīves gados nav sastapis nevienu vārdabrāli. Vārdu viņam vecāki devuši mantojumā no vecvectēva, kas bijis latviešu strēlnieks. Puisēns aug kopā ar sešgadīgo brāli Arti un divgadīgo māsiņu Ditu Valgundes pagasta centrā. Vēl viņam ir arī lielā māsa Austra, kas studē Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē un tagad mājās atbrauc reti. Arī brālis Artis dienas lielāko daļu ir no mājas prom, jo kā sešgadīgais mācās Kalnciema vidusskolas “ābečniekos”. Tā ka šis gads Krišjānim paiet vairāk kopā ar Ditu un mātes māsu Guntas tanti, kas abus mazos pieskata, kamēr vecāki ir darbā.
Taču prāts Krišjānim jau tagad velk uz skolu. Artis tur atradis jaunus draugus, un jaunākais brālis ir pārliecināts, ka viņš arī tādus atradīs ne mazāk. Turklāt Krišjānis jau pazīst visus burtus un prot skaitīt līdz simtam, kas, kā atzīst puisēna mamma pagasta bibliotekāre Ligita Ķekare, lielā mērā ir viņas māsas Guntas nopelns. Nākotnes domas Krišjānim saistās ar laukiem. Vairāk par datoriem viņam patīk traktori. Labprāt viņš palīdz barot cūkas un citus mājdzīvniekus. Vakarā pirms gulētiešanas Krišjānis skaita lūgšanu. Agrāk viņš to sācis ar vārdiem: “Mūsu Ome debesīs…” jo sapratis, ka kaut kur aiz mākoņiem atrodas viņa aizsaulē aizgājusī vecmāmiņa. Nu jau viņam kļūst skaidrāki arvien sarežģītāki jautājumi. Viņš zina, ka ir arī Dievs.
