Starp daudzajiem māksliniekiem simtgadniekiem nosaukšu tikai dažus: gleznotājus Eduardu Kalniņu, Staņislavu Kreicu, Arturu Apini, Krišjānis Kugra, kam Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs sarīkojis plašu piemiņas izstādi.
Starp daudzajiem māksliniekiem simtgadniekiem nosaukšu tikai dažus: gleznotājus Eduardu Kalniņu, Staņislavu Kreicu, grafiķus Mariju Indusu Mucenieci, Arturu Apini, ir arī mūsu novadnieks Emburgā dzimušais kokgriezējs Krišjānis Kugra (1904 – 1979), kam Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs sarīkojis plašu piemiņas izstādi.
K.Kugra ir arī viens no tiem laimīgajiem jelgavniekiem, kuram, vēl dzīvam esot, izdota grāmata. To uzrakstījis un 1959. gadā izdevis Jurģis Skulme. K.Kugra var būt laimīgs arīdzan tādēļ, ka viņu joprojām atceras – līdzko ierodamies Tērvetē vai Piebalgā, kur vēl aizvien skatāmi mākslinieka veidotie tēli kokā vai atlieti bronzā.
Jubilāra dzīve bijusi pierādījums tam, ka ar uzcītīgu darbu, neatlaidību un nenogurstošu mīlestību iespējams sasniegt, kā dažam var šķist, neiespējamo – no vienkārša lauku zēna kļūt par tautā cienītu mākslas meistaru. K.Kugra nav Mākslas akadēmijas audzēknis, visu, ko sasniedzis, viņš paveicis pats. Tādus māksliniekus mēs dēvējam par autodidaktiem. Šis vārds nav visai skanīgs, daža ausīs tas skan mazliet nievājoši, bet faktiski liecina par cilvēka gara spēku – viss panākts paša spēkiem. Tiesa gan, K.Kugra konsultējies pie Anša Cīruļa. Bet kas gan ir konsultācijas, ja padomus neņem vērā? Mūsu jubilāram tie nākuši par svētību.
Biogrāfiskie dati liecina, ka bērnībā mākslinieks braukājis līdzi tēvam gaļas uzpircējam. Iegriežoties no sētas sētā, sastapti dažādi ļaudis, kolorītas personības. Zēns bijis vērīgs un atminīgs, no redzētā un piedzīvotā izgriezdams kokā savdabīgus tipus un smieklīgus notikumus. K.Kugra bija apveltīts ne vien ar talantu, bet arī ar lielisku humora izjūtu, taču pats galvenais – ar spēju to devīgi izdāļāt skatītājiem. Mākslinieka parupjie koka tēli ir pilni labestības. Viņš ļauni neizsmej aprobežotus vīrus un sievas, vienīgi pasmaida par cilvēku vājībām. Pat padomju režīmā K.Kugra prata pazoboties par partijniekiem, pirmrindniekiem. Izstāžu apmeklētāji saprata.
Daudz K.Kugras daiļradē ir Annas Brigaderes, Ādolfa Alunāna, Rūdolfa Blaumaņa un brāļu Kaudzīšu literāro darbu varoņu atveides kokā. Šodien Sprīdīšu parks vairs nav iedomājams bez Annelēm, Sprīdīša, Lutauša un citiem. Meistars tos darinājis ar lielu mīlestību, atklādams tautas garu un dvēseli.
Divdesmit pieci gadi mūs šķir no K.Kugras nāves, bet, liekas, viņš joprojām ir starp mums. Vienīgi skumji jāsecina, ka K.Kugram nav īstu sekotāju, sevišķi no jaunās paaudzes. Koktēlnieka, kokgriezēja darbs prasa pacietību, gribu un darba mīlestību. Patlaban, kad reklāmas sludina panākumus bez piepūles, – pati šādas idejas sēšana jaunāko paaudžu, īpaši bērnu, prātos ir amorāla, kaitīga – un kad visu pārvērš par spēli, kad arī daļa modernās mākslas nicina amata noslēpumu lielisku pārzināšanu, tā vietu aizstājot ar koncepcijām, K.Kugra stāv savā kalnā kā vientuļš ozols. Tiesa, viņš savu ir padarījis. Mums būtu kaut kas jāsaka, taču mēs klusējam. Humora dzirksts, spēja pasmieties par sevi apliecina tautas vitalitāti. Bet mēs savā mākslā ņaudam, cik dzīve slikta, cik cilvēki visvisādi… Tādas izstādes skatot, gribas izsaukties: “Māksliniek, atver acis un sirdi!” Labi, ka laiku pa laikam varam papriecāties, piemēram, par K.Kugras koka skulptūrām.
