Rīt Lieldienas, Kristus augšāmcelšanās svētki. Līdz ar tiem katrā mājā ienāk līksmība un prieks.
Rīt Lieldienas, Kristus augšāmcelšanās svētki. Līdz ar tiem katrā mājā ienāk līksmība un prieks. Jelgavā kādā klusā un mierīgā nostūrītī mitinās kupla un ļoti saticīga 13 bērnu ģimene. Viņi sevi dēvē par kristiešiem, un ne velti, jo šeit bērni tiek audzināti un skoloti kristīgā garā.
Pāris stundu viesošanās laikā no saimniekiem un viņu bērniem saņēmām tādu sirdssiltumu un mīļumu, kādu varbūt neviens cits nespētu mums dot.
9. aprīlī apritēs tieši gads, kopš Jelgavas Dome devusi atļauju realizēt amerikānietes Džoisas Maieres ideju – izveidot vienu kopēju ģimeni bērniem, kurus liktenis nav žēlojis un kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši bez vecāku apgādības.
Kad atļauja tika saņemta, darbs pie ģimenes veidošanas varēja sākties. Lielu iniciatīvu un interesi šajā jautājumā izrādīja tagadējā bērnu krustmāte Ludmila Borisova. Viņa arī bija galvenais pamats šīs ģimenes izveidošanai. Ludmila aicināja atsaukties visas Latvijas bāriņtiesas un ziņot par grūtībās nonākušajiem bērniem:
– Uzreiz neviens nesteidzās atsaukties un sūtīt bērnus uz šo ģimeni. Bāriņatiesām lielas aizdomas un nedrošību pauda tas, ka ģimene ir kristīga, amerikāņu veidota un noteikti ar sliktu nolūku. Braucām pa visu Latviju, stāstījām, skaidrojām. Beidzot Kuldīgas rajona Vārmes pagasta bāriņtiesa piekrita, ka pagasta četri bērni var braukt un uz laiku paciemoties jaunajā ģimenē. Pagāja tikai divas dienas, kad pagasta bāriņtiesa pilnā sastāvā ieradās pakaļ bērniem, ar vārdiem: «Mēs pielaidām lielu kļūdu. Šeit ir Sekta un bērni ātrāk jāved prom…». Pa visu māju tika meklētas ticības pazīmes un tika jautāts: «Kur var redzēt jūsu ticību. Ko jūs te darāt ar bērniem?». Bet pēc divām stundām, kad māja bija izpētīta, redzēts viss, kas patiesībā tur notiek, iztaujāti laimīgie bērni un darbinieki, viesi ar mierīgu sirdi devās prom no bērniem, – stāsta Ludmila.
Šīs un citu pagasttiesu darbinieki, kuri atveduši uz šejieni bērnus, regulāri brauc ciemos pie ģimenes, runā ar bērniem un, beidzot, visi ir atraduši ticības pazīmes.
Arī telefons tagad zvana biežāk, bet diemžēl pašreiz ģimene var uzņemt vēl tikai divus mazus bērniņus.
Pirmais bērniņš uz šejieni tika atvests pērn 10. jūnijā, un tā – pa vienam – 13 bērnu ceļi atveda līdz Jelgavai. Vispirms bērni tiek aicināti ciemos, un visi, kas līdz šīs mājas slieksnim ir atkļuvuši, te arī paliek, jo ne par kādu cenu vairs nevēlas doties prom – viņi – katrs ar savu dzīvesstāstu un likteni.
Oficiāli šo mājvietu sauc par bērnu aprūpes centru «Bērnu cerība», taču apstākļi un dzīvesveids liecina par draudzīgu, saticīgu un vienotu ģimeni ar daudziem brāļiem un māsām. Bērni šeit tā arī jūtas, tādēļ sevi uzskata tikai un vienīgi par ģimeni. Te ir viņu mājas.
ASV kristieši palīdz mūsu bērniem
Pateicoties amerikāņu iejūtībai un sapratnei, no Amerikas tiek sūtīta nauda, lai bērniem būtu viss, kas laimīgā ģimenē pienākas. Lai viņi varētu iet skolā, braukt uz teātriem, koncertiem un ekskursijās. Viņu ērtību labad no Amerikas tika atvestas skaistas mēbeles un sadzīves mantas. Tās visas sarūpētas par kristiešu ziedojumiem ASV. Par kuplo ģimeni Latvijā rūpējas audžumamma Sanita, saimnieciskās lietas un dokumentācija ir krustmātes Ludmilas rokās. Kā jau visās ģimenēs, arī šajā ir pašiem sava ģimenes ārste Ilze, lielās māsas Veronika un Aurika, kā arī citi labi cilvēki, kas piepalīdz saimniekot mājā un ir labi ģimenes draugi. Gan Sanita, gan pārējie mājinieki ir strādājuši dažādās kristīgās nometnēs, un mīlestība pret bērniem viņiem ir Dieva dota dāvana.
Skaistajā lielajā mājā ir viss: atpūtas un spēļu istaba, milzīga virtuve, kurā pie galda var sapulcēties kuplā saime, bērni dzīvo pa trim četriem istabā, kurā katram ir sava gulta, skapis ar mantām, rakstāmgalds. Katrā stāvā ir tualete un vannas istaba un – kas pie tik daudz bērniem likās visneparastākais – visur apbrīnojama kārtība un tīrība. Sava riteņu darbnīca un pirts. Pieliekamajā – rindā sakrāmētas ievārījumu burciņas, saldētavā – pašu bērnu lasītas ogas un augļi. Ludmila sacīja, ka māju kārtībā uztur paši bērni. Viņi ir dažāda vecuma: no trim līdz 17 gadiem. visi apmeklē bērnudārzu vai skolu. Bērni pie sevis ved ciemos draugus, te viņi kopā spēlējas un atpūšas.
Bērni mācās būt patstāvīgi
Ir pēcpusdiena. turpinām sarunāties ar Ludmilu, klēpī ieraususies mazā Līga, kas ir apslimusi. Viens pēc otra mājās pārrodas bērni. Tālāk viss notiek, kā jau katrā mājā: zābaciņi tiek nomainīti pret istabas čībām, bērni dodas uz virtuvi ieturēt launagu (šodien uz galda stāv kukurūzas pārslas, piens, sulas un augļi) un tad aši ķeras pie mācībām. Bērniem ir sadalīti arī mājas pienākumi, ko parasti viņi steidz darīt ar lielu prieku.
Bērniem ir iespēja arī nopelnīt savu nedēļas algu, piemēram, uzkopjot māju, mazgājot traukus un darot citus darbus. Kāds zēns ļoti cītīgi krāj nopelnīto: viņš jau nopircis pats savu pleijeri un fotoaparātu.
Katru svētdienu visi dodas uz baznīcu. Tāpat bērni bieži brauc ciemos pie krustmātes uz viņas mājām un palīdz tur lauku un dārza darbos.
Šķiet, ka apbrīnojamais gars un miers, kas valda šajā ģimenē, nācis no Dieva. Bērniem viss tiek izskaidrots, šajā mājā iztiek bez sodīšanas. Viņi ir iemācījušies lasīt un mīlēt Bībeli, jo kas tad ir Bībele? Bībele ir Dieva Vārds. Tā paver pasaules un cilvēka radīšanas noslēpumu, atklāj esamības jēgu.
Brāļi un māsas mīl viens otru
Savā starpā bērni ir ļoti draudzīgi. viņu savstarpējā mīlestība ir acīmredzama. Viņi vienmēr atceras savu brāļu, māsu, audžumammas, krustmātes, kā arī pārējo tuvinieku dzimšanas un vārda dienas. Valentīndienā viens otram rakstīja vēstulītes, laba vēlējumus, ko «pastnieks» pēc tam katram izdalīja. Bērni ir ļoti mīļi. Lielie bērni vienmēr palīdz mazākajiem un otrādi. Ļoti jauki un sirsnīgi tika nosvinēti pirmie kopīgie Ziemassvētki. Bērnu acīs gailējis prieks un mīlestība. Aizraujošs un interesants bijis gatavošanās process svētkiem. Māja smaržojusi pēc piparkūkām, no auduma sašūtajos zābaciņos vīdējuši dažādi kārumi, rotāta svētku egle un dalītas dāvanas.
Svētkos mājā allaž ir daudz ciemiņu: šeit kopā sanāk darbinieku ģimenes, ciemos atbrauc bērnu tuvinieki. Bērni parasti ir sagatavojuši kādu priekšnesumu. Interesantas un pārsteigumiem bagātas solās būt Lieldienas.
Ģimenē tiek mācīts viss labais. Pavisam neticams liekas tas, ka bērni ir atradinājušies no televizora skatīšanās. Tas tiek ieslēgts reti: kad rāda kādas TV spēles, ziņas, koncertus vai teātra izrādes, mazākajiem bērniem – multfilmas. Viņi sapratuši, ka sēdēšana pie televizora ir nelietderīgi izmantots laiks, tā vietā var spēlēt dažādas spēles vai lasīt grāmatas. Ludmila uzskata, ka svarīgi jau no bērnības mācīt labo un skaisto, ko sniedz pasaule.
Bērni viņi paliks vienmēr
Lielākajai meitai ir apritējuši 17 gadi. Taču tas nenozīmē, ka viņai, sasniedzot 18 gadu, vairs nebūs šīs ģimenes.
– Par bērnu jūtos atbildīga tikmēr, kamēr viņš būs iegājis pats savā dzīvē. Un arī tad viņš varēs braukt ciemos pie mums, pie savām māsām un brāļiem, – stāsta Ludmila, – Bērni viņi ģimenē paliks vienmēr.
Dievs mūs visus grib redzēt bagātus un pārtikušus, bet, lai līdz tam nonāktu, ir vajadzīga arī laba izglītība un teicamas iemaņas dažādos praktiskos darbos. Ludmila to māca arī saviem bērniem, un viņi to apzinās. Tādēļ lielākie jau nopietni domā par tālākizglītošanos.
Taču šodien, Lieldienu priekšvakarā, neapšaubāmi lielākā rosība notiek virtuvē, kur tiek vārītas un krāsotas olas, cepti pīrāgi un cepumi, kā arī gatavoti īpaši ēdieni.
