Jelgavā ir klase, kurā skolotāja var apņemt abām rokām gandrīz visus bērnus vienlaikus. Bieži tā viņa arī dara – tās ir viņu mazās sapulces, kad kaut kas klusām jāpasaka vai jāaizrāda.
Jelgavā ir klase, kurā skolotāja var apņemt abām rokām gandrīz visus bērnus vienlaikus. Bieži tā viņa arī dara – tās ir viņu mazās sapulces, kad kaut kas klusām jāpasaka
vai jāaizrāda.
Ir tāda klase, kur bērniem žests rādāmais pirkstiņš pie deniņiem nozīmē: tagad mēs esam ieslēguši savu «kompjūteru» un galvā rēķinām uzdevumu.
Ir tāda klase, kur bērni sazinās un visus priekšmetus apgūst valodā, kurā viņi pirms trim mēnešiem vispār vēl nerunāja.
Ir tāda klase, kur bērniem gandrīz visas mācību grāmatas ir sagādātas kā dāvinājums.
Klase ir neparasta un Jelgavā tāda vienīgā, tāpēc ar šādiem intriģējošiem faktiem to varētu raksturot vēl. Taču lasītājs ir pietiekami apķērīgs, un, kad nonāktu līdz tam, ka skolotāja ir no Varšavas, tad viņam būtu skaidrs, ka šis raksts ir par Jelgavas 3. pamatskolas 1. klasi, kurā mācības notiek poļu valodā.
Skolēnus māca Kristīna Dzido. Viņa ar «Zemgales Ziņām» sarunājās par savu darbu, ikdienu un vērojumiem Latvijā.
Kas organizēja poļu klasi Jelgavā?
– Šī klase tika veidota pēc Latvijas Poļu savienības Jelgavas nodaļas iniciatīvas, jo ģimenes, kur vecāki ir poļu izcelsmes, vēlas, lai bērni iepazītu valodu un Polijas kultūru. Tas ir iespējams, jo ir starpvalstu vienošanās par nacionālo minoritāšu skolu atvēršanu. Latvijā tagad ir septiņas poļu skolas. Šeit realizēju tādu pašu programmu, kādu apgūst skolēni Polijā.
Ar bērniem jūs sazināties poliski, taču septembrī no viņiem tikai viens prata šo valodu. Kā jūs panācāt šādu rezultātu?
– Sešas stundas nedēļā ir poļu valoda. Esmu vienmēr kopā ar klasi, lai radītu tādu vidi kā Polijā. Septembrī sāku iepazīstināt audzēkņus ar valodu: dziedājām, dejojām, spēlējām spēles, mācīju nosaukt apkārtējos priekšmetus. Bērni klausījās, kā tā skan. Tagad viņi visus priekšmetus, arī matemātiku, kristīgo mācību, ko pasniedz mācītājs Martins Vožņaks, un citus, izņemot latviešu valodu, apgūst poliski. Valodu mācu integrēti. Tas nozīmē, ka katrā stundā, gan rēķinot, gan vingrojot un dziesmiņu dziedot, nostiprinu valodas prasmi. Vasarā ar bērniem divas nedēļas pavadīsim Polijā, kur viņi dzīvos ģimenēs poļu vidē.
Kā veidojies jūsu un skolēnu savstarpējais kontakts?
– Visi bērni ir ļoti centīgi, un domāju, ka viņi labi jūtas klasē. Cenšos visu izskaidrot, mierīgi runājot, tas nepieciešams, lai bērni brīvāk justos un nebūtu nemitīgā stresā. Ja gribu kārtību, cenšos izteikties klusu mazā «sapulcē», kad bērni sanāk aplī. Viņi nebaidās, labprāt izsaka savas domas. Liekas, ka bērni uztver mani kā mammu. Sasveicinoties vai atvadoties viņi mīļi pieglaužas. Dažs izstāstījis visu dzīves stāstu, un man ir viegli saprast viņa psiholoģiju. Jūtos emocionāli ļoti saistīta ar saviem audzēkņiem.
Kādu redzat šīs klases nākotni?
– Ja Jelgavā poļu skolai būs kur palikt, tad tā attīstīsies. Lai veidotu vidi, ir nepieciešamas lielākas telpas. Šai klasītei vēl augustā nebija zināma apmešanās vieta. Paldies 3. pamatskolai, kuras paspārnē atrodamies tagad.
Vai Jelgava ir vienīgā vieta, kur esat strādājusi ārpus Polijas?
– Pagājušajā gadā strādāju poļu skolā Jēkabpilī, pirms tam – Baltkrievijā.
Kāda ir jūsu specialitāte?
– Esmu sākumskolas skolotāja, pedagoģijas maģistre. Polijā strādāju gan par skolotāju, gan par metodiķi. Braucu uz lauku skolām mācīt skolotājus, palīdzēju viņiem apgūt jaunākās metodes.
Kas jūs pamudināja doties strādāt uz citām valstīm?
– Biju apceļojusi tikai Eiropas rietumu valstis, bet gribējās redzēt un izbaudīt arī dzīvi Austrumeiropā. Kamēr skoloju savus bērnus, aizbraukt uz ilgāku laiku nebija iespējams.
Kādā valodā jūs sazināties ar cilvēkiem Jelgavā?
– Sazinos krievu valodā, taču Jelgavā esmu sastapusi daudz cilvēku, kas runā poliski. Ja jāapmeklē iestādes, tad ņemu līdzi Guntu Mičku vai Feliciju Visocku. Viņas var tulkot sarunu. Man ļoti daudz palīdz Gunta, mana audzēkņa Roberta māmiņa. Viņa tulko visus dokumentus, ierakstus klases žurnālā.
Kā pavadāt brīvo laiku?
– Brīvā laika praktiski nav, jo ir ļoti daudz darba. Jaunāko klašu skolotājam ir apjomīga dokumentācija: par katra skolēna sagatavotību un prasmēm katrā priekšmetā jāraksta vismaz reizi divās nedēļās. Viss jāapraksta no dažādām pusēm. Vai tas ir vajadzīgs?
Šķiet, ka tas jums sagādā nopietnas problēmas.
– Jā, Polijas skolās nav tik daudz papīru. Šogad bērni ir mazi, viņus atved vecāki, kam varu vienmēr palūgt palīdzību. Nākamajā gadā skolēni kļūs patstāvīgāki un palikšu viena ar savām problēmām. Ja es būtu tikai poļu valodas skolotāja, sarežģījumu nebūtu, bet plaši izteikties par skolēnu nav vienkārši. Līgums man ir uz vienu gadu, esmu saņēmusi ministrijas atļauju, ka drīkstu sazināties krieviski.
Ko jūs skolā darāt citādi nekā latviešu skolotāji?
– Zinu, ka šeit bērniem rakstot tiek stingri prasīts burtu slīpums. Uzskatu, ka tas nav galvenais, jo rokraksts veidojas atkarībā no cilvēka rakstura. Galvenais, lai burti būtu pareizi, rakstītais saprotams un tīrs.
Vai esat paguvusi apskatīt Latviju?
– Jēkabpilī strādājot, braucām ar skolēniem ekskursijās. Esmu bijusi Siguldā, Aglonā, apskatījusi Vecrīgu, operu. Gaidu pavasari, kad Jēkabpilī notiks poļu tikšanās.
Kā pavadīsiet Ziemassvētku brīvdienas?
– Braukšu uz mājām, tikšos ar tuviniekiem. Laika pietiks tikai, lai mājās paņemtu nepieciešamo apģērbu, un tad būs jādodas atpakaļ.
Vai nākamajā mācību gadā turpināsiet darbu Jelgavā?
– Tas atkarīgs no spēka un veselības. Šeit vienmēr jābūt «formā», jo aizvietotāja nav.
«Zemgales Ziņas» saka paldies Roberta māmiņai Guntai Mičkai un Anša māmiņai Annai Jeserevičai, kas tulkoja sarunu ar skolotāju Kristīnu Dzido.
