Evaņģēliskās ticības kustība ir viena no jaunākajām un ekspresīvākajām kristīgajā pasaulē.
Kā dzirkstošs dzēriens no labi sakratītas pudeles – tā varētu raksturot harizmātiskās kustības un tās draudžu parādīšanos Latvijas kristīgajā kartē pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā. Kopā ar nacionālo un vārda brīvību bija atnākusi reliģiskā. Savā ziņā tas nozīmēja iziešanu no tradīciju rāmjiem un atgriešanos pie pirmo kristiešu prakses – sanākt kopā Kristus vienkāršībā, sludināt evaņģēliju, priekpilni slavēt, dedzīgi lūgt, saņemt Svētā Gara dāvanas un «ņemt par pilnu» īpaši Jaunajā Derībā rakstīto. Garīgo atmodu tolaik, dibinot draudzes, steidza izmantot arī daudzi evaņģēliskās ticības misionāri. Vairākas no tām vēl aizvien ir Jelgavā. Piemēram, «Kristus mācekļi», kas pulcējas bijušajā kultūras namā Dobeles ielā 100. Kā šajos vairāk nekā 20 gados klājies, jautāju mācītājam Jurim Puriņam (attēlā).– Kā sākās evaņģēliskās ticības kristiešu draudze Jelgavā?Pats tajā laikā biju draudzē Dobelē. Būtībā mūs visus «dzemdināja» amerikāņu misionārs Stīvs Bratkovičs, kurš Latvijā ieradās 1989. gadā. Viņu sūtīja misionāru organizācija «Calvary international». 1990. gadā viņš reģistrēja draudzes, kurām visām bija viens nosaukums – «Kristus draudze». Drīz vien radās arī šo draudžu centrs un Bībeles skola. Tajā mācījās 120 studentu no visas bijušās Padomju Savienības. Atskatoties jāteic, ka tas bija Dievs, kas to visu darīja, jo cilvēciski tas nebija iespējams. Svētdienas dievkalpojumos pieņemt Jēzu par savu Kungu un Glābēju iznāca, minimums, 15 – 20 cilvēku. Dievkalpojumi notika vairākas reizes nedēļā, cilvēki pulcējās mājas grupās, devās evaņģelizēt. – Tajā laikā jūsu draudze bija arī viena no tām, kas savā īpašumā iegādājās lielu namu. Vai tas bija pareizi?Jebkurā gadījumā iegūt īpašumā namu ir pareizi. Cits jautājums, cik lielu. Jelgavā draudzei bieži nācās mainīt telpas. Tas apnika. Tad uzzinājām, ka tiek pārdots kultūras nams. Tas bija izdemolēts, izdedzināts, izsistiem logiem, tomēr draudze to nolēma pirkt. Toreiz (1997. gadā) 80 procentu no summas varēja maksāt sertifikātos, ko cilvēki dāsni saziedoja. Par nama iegādi jāpateicas arī Stīvam. Draudzē bija ap 350 cilvēku. Lielā zāle pilna. Notika dažādi pasākumi ar citu centra draudžu piedalīšanos.– Tad notika diezgan krasa lejupslīde…Pirmkārt, cilvēki sāka «atdzist». Jau Stīva Bratkoviča laikā draudzes locekļu skaits samazinājās. Jāatzīst arī, ka pārdegām no intensīvās kalpošanas deviņdesmito gadu sākumā. Bijām jauni kristieši. Daudzos jautājumos pietrūka brieduma, tāpēc pieļāvām kļūdas. Taču lielāko triecienu deva Stīva pēkšņā aizbraukšana 2000. gadā, kad draudze sašķēlās trīs daļās. Daudziem tas bija ļoti sāpīgi, un viņi vispār pārstāja apmeklēt dievkalpojumus. Kad 2000. gadā pārņēmu «Kristus mācekļus», draudzē bija palikuši vien 20 cilvēku. Bija ziema, jāmaksā visi rēķini, bet paldies Dievam, Viņš palīdzēja iziet tam cauri.– Cik cilvēku patlaban apmeklē draudzi?Esam vairāk nekā 40. Jaunieši, pensionāri, ģimenes ar bērniem. Lai arī daudzi aizbraukuši uz ārzemēm, īpaši mazumā neesam gājuši.– Kāda ir jūsu ticības platforma? Vai atziņā esat gājuši tālāk par Vasarsvētku draudzēm?Nedomāju! Pēc būtības esam Vasarsvētku draudze. Atšķirība, iespējams, ir vien tradīcijā. Mums nav tik striktu nosacījumu, kas attiecas, piemēram, uz apģērbu. Vairāk akcentējam izmainītu raksturu. Bez tā nav jēgas Gara dāvanām. Ticam, ka glābšana ir tikai sākums. Tai jāseko pieaugšanai Kristū un kalpošanai. Lielu uzsvaru liekam uz evaņģelizāciju.– Daudzi to tulko kā līdzekli, ar ko piesaistīt cilvēkus, lai viņi dotu draudzei naudu.Šajā ziņā liela daļa vainas ir pašos kristiešos. Zinu draudzes, kas māca – ja nedosi, būsi nabags! Mēs ticam, ka ziedošana ir Dieva ielikts princips, taču tam jānotiek labprātīgi. Savukārt evaņģelizācija nozīmē aizsniegt cilvēkus ar vēsti, ka Dievs viņus mīl. – Zinu, ka esat iesaistījies politikā. Vai kristiešiem tur ir vieta?Kāds sacījis – ja tu nenodarbosies ar politiku, tā nodarbosies ar tevi. Baznīca no valsts ir šķirta. Taču kristieši ir arī pilsoņi un vēlētāji. Tomēr jābūt Dieva pamudinājumam, lai ietu politikā. Pats sevi pieskaitu tikai pie Latvijas Pirmās partijas. Biju tajā aktīvs līdz brīdim, kad pievienojās citi politiskie spēki. Nedomāju, ka tāds daudzgalvains pūķis ar būtībā dažādām uzskatu sistēmām var pastāvēt. – Kādu redzat savas draudzes nākotni?Patlaban intensīvi lūdzam Dievu pēc jauna redzējuma. Mums ir liela ēka. Dodam telpas anonīmajiem alkoholiķiem, vēl divām citām evaņģēliskās ticības draudzēm. Taču to iespējams vēl kā izmantot. Piemēram, tajā varētu būt kāds rehabilitācijas centrs. Evaņģēliskās ticības jeb harizmātiskā kustība Nosaukums radies no grieķu vārda «charismata», ko varētu tulkot – apveltīts ar Gara dāvanām. Cilvēku apziņā saistās ar garīgās atjaunotnes un atmodas ienākšanu baznīcā, to pavada dažādas garīgās izpausmes – slimību dziedināšana, runāšana «mēlēs», atklāsmes, zīmes un citas parādības, kas rada lielu ticības saviļņojumu. Kustībā tiek akcentēts tā saucamais pilnais evaņģēlijs – Kristus kā pestītājs, kristītājs Svētajā Garā, dziedinātājs un labklājības devējs. Latvijā ienāca līdz ar valsts neatkarības atgūšanu, kad radās iespēja legalizēt savu darbību. Harizmātiskā kustība sastopama arī tradicionālajās konfesijās, piemēram, katoļu, luterāņu un baptistu draudzēs. Jelgavā un novados kustībai pieder evaņģēliskās ticības kristiešu draudžu centra «Dzīvības avots» draudzes «Kristus mācekļi», «Atdzimšana», «Aicinājums», «Kristus Glābējs», «Patiesības gaisma» (Līvbērze), «Dieva mantinieki» (Ozolnieki) un «Dzīvības spēks» (Garoza). Šo virzienu pārstāv arī autonomā Jelgavas kristiešu draudze «Godība», «Jaunā paaudze» un no tās atdalījusies draudze «Jaunā dzīve».Avots: Latvijas Bībeles biedrība, Luterisma mantojuma fonds, Evaņģēliskās ticības draudzes
