Pandēmijas ierobežojumu apstākļos jelgavniece Agnese Āboliņa, kas strādā par tulci, par darba trūkumu nesūdzas. Viņai pat klientu pasūtījumu ir manāmi vairāk, nekā tas bija pirms krīzes jeb “normālībā”. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka Agneses sastrādātais tiek patērēts interneta vidē.
Kanāriju salas, kur dabā ir “mūžīgs pavasaris” un kas atrodas Atlantijas okeānā krietni tuvāk Āfrikai nekā Spānijai, kam šīs salas pieder, Agnesei ir jauka atpūtas vieta, ko viņa ielāgojusi jau no vecākiem. Šoreiz viņa turp devās kopā ar draugiem.
No Rīgas Agnese kopā ar trīs draugiem izlidoja 7. martā. Pirms izlidošanas atpūtniekiem bija zināms, ka vīruss “Covid-19” Kanāriju salu administratīvajā centrā Tenerifē ir konstatēts vienam cilvēkam. Bija slēgta viena viesnīca, taču saslimšanas gadījumi neatkārtojās. “Pirms lidojuma jau nekas īsti neliecināja par pandēmiju. Vismaz nekādi ceļošanas ierobežojumi uz mums tolaik neattiecās,” atceras Agnese. Peldoties un sauļojoties draugu četriniekam ātri vien brīvdienu nedēļa pagāja. “Sestdien, 14. martā, mēs vairs nestaigājām pa pilsētu, bet, sēžot viesnīcas balkonā, vairākas stundas gaidījām internetā pārraidīto preses konferenci, kas bija paredzēta pēc Latvijas valdības un Krīzes vadības padomes ārkārtas sēdes. Preses konferences sākums tika vairākkārt pārcelts. Nākamajā dienā mums bija paredzēts izlidot uz mājām. Gribējās saprast, kā tas ir paveicams. Vai nav atcelti lidojumi uz Angliju, caur kurieni mums bija plānots atgriezties,” atceras Agnese. Ceļotājiem nomierinoši licies tas, ka, neskatoties uz četrarpus tūkstošu kilometru attālumu no mājām, viņi tomēr atradās Eiropas Savienības valsts Spānijas teritorijā un bez sakariem un pakalpojumiem atstāti netiks.
Ceļojuma pēdējā dienā, kas bija svētdiena, 15. marts, draugu četrinieks uz Tenerifes lidostu aizbrauca ļoti savlaicīgi. Agnese atceras, ka lidostas ēka bija pārslogota. Cilvēks pie cilvēka, dažs sēž uz grīdas. Taču visi veikali un kafejnīcas bija slēgti. Sejas maskas gan tikai reti kuram. “Brīdī, kad sēdējām uz čemodāniem un runājāmies, pie mums pienāca divas jaunas blondas sievietes. Viņas priecājās, ka satikušas latviešus. Pratināja mūs par to, kā plānojam lidot. Viņu reiss atšķirībā no mūsējā bija atcelts. Aviokompānija latvietēm piedāvāja atgriezties caur Maskavu un vēl citādi, kas nebija viņām pieņemami. Par repatriācijas reisiem tolaik vēl nerunāja. Par spīti tam, abas bija optimistiskas, taču, kā viņām veicās, es nezinu,” saka Agnese.
Laimīgā kārtā jauniešu četriniekam tālākais ceļš uz Latviju ritējis kā pa diedziņu. Lidmašīna Tenerifē nekavējās un Londonā, Lutonas lidostā, nosēdās laikā. Dīvaini licies, ka salonā bija palikušas dažas brīvas vietas. Agnesei tieši blakus divi tukši krēsli tieši būtu derējuši Tenerifē iestrēgušajām latvietēm.
Lutonas lidosta bijusi kā pretstats iepriekš redzētajam Tenerifā. Proti, lidosta tukša kā izslaucīta, visi veikali, kafejnīcas vaļā, bet apmeklētāju tur nebija. Visās malās roku dezinfekcijas līdzekļi, liela daļa lidostas personāla – sejas maskās. “Lutonas lidostā stingri tika ievēroti karantīnas pasākumi,” teic Agnese.
Taču vēl lielāks bijis četrinieka pārsteigums, ierodoties Rīgas lidostā. “Likās, ka mēs esam nokļuvuši kādā zinātniskās fantastikas pasaulē. Lidostā mūs sagaidīja medicīnas darbinieki baltos aizsargtērpos un skafandros. Bija izvietoti plakāti ar jautājumiem: “Vai jums ir klepus?”, “Vai jūtaties slikti?” Turpat arī norādes, kur būtu jāiet, ja ir šādas nevēlamas sajūtas,” Agnese uzsver nopietnību, kāda pandēmijai tika pievērsta Latvijā, kur vēl tolaik neviens no “Covid-19” nebija miris.
Agnese domā, ka pandēmijas krīze palīdz izvērtēt lietas, kas cilvēkam tiešām ir svarīgas. Pašizolācijas laikā atklājās, cik svarīga viņai ir ģimene, tostarp vecvecāki, ko divas nedēļas apmeklēt bija aizliegts.
Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā
