Vēl pirms pusgada Anita Kaulēna šaubījās, vai iecerētais izdosies un nebūs jāpiedzīvo smaga vilšanās. Šodien viņa saka: izdevies ir pat vairāk, nekā sākumā domāts, un no kautrīgas tūrisma firmas darbinieces nu viņa kļuvusi par uzņēmēju un biznesa dāmu. Sākot prātot par sava biznesa veidošanu, daudzus nodarbina jautājums: kas piesātinātajā tirgū vēl būtu neapgūts un ar ko mazs privātuzņēmējs varētu konkurēt ar lielajiem monstriem – lielveikaliem, kur atrodams šķietami viss iespējamais. Tā domāja arī Anita, kad vēl pirms gada strādāja tūrisma firmā, klientiem piedāvājot tuvākus un tālākus ceļojumus. Sākoties valsts ekonomiskajai lejupslīdei, viena no pirmajām krīzi izjuta tūrisma nozare, un ne reizi vien Anita sevi pieķēra pie domas: ko iesāks, kad būs zaudēts darbs? Ar padomu talkā nāca viņas mamma Irmas kundze, skubinot meitu izmantot dabas doto potenciālu, proti, čaklās rokas un talantu izgatavot brīnumaini skaistas lietas. «Šaubījos, vai krīzes laikā cilvēkiem interesēs kas vairāk par ģimenes pabarošanu un apģērbšanu, kur nu vēl skaistas lietas. Mamma tomēr uzstāja, lai pamēģinu, un es riskēju. Nodibināju firmu, sameklēju Jelgavā telpas un pagājušā gada septembrī atvēru roku darinājumu veikaliņu,» stāsta Anita. Adīšana jau šūpulī ieliktaAnita ir čakla rokdarbniece – katru mīļu brīdi viņas pirkstos danco adāmadatas un apkārt spurdz kamoliņi. «Adījusi un šuvusi esmu, cik vien sevi atceros. Tas man laikam šūpulī ielikts, jo liela rokdarbniece ir gan mamma, gan bija vecmāmiņa, kura Ulmaņlaikos dāmām šuvusi greznas kleitas,» stāsta uzņēmēja. Viņa ar smaidu atceras, ka bērnībā neesot bijusi apveltīta ar standartaugumu, bet izcēlusies ar garu, slaidu stāvu, tādēļ drēbes veikalā nopirkt praktiski nav bijis iespējams. Tā man nekas cits neatlika, kā pucēties ar mammas šūdinātiem un adītiem apģērba gabaliem. Pusaudzes gados pie savas garderobes papildināšanas Anita ķērusies klāt pati, un tapušas savām rokām šūtās blūzītes, svārki, adītas jaciņas un vestes. «Pirmo jaku šuvu tēvam, kad man bija 14 gadu. Viņš tajā iekšā gan neielīda, bet ļoti centos. Ar nelieliem mammas labojumiem jaka atbilda nēsātājam, un man par to bija prieks. Joprojām man patīk izcelties ar kaut ko interesantu, esmu individualitāte. Drēbes veikalā tikpat kā nepērku, jo tur tās bieži vien ir apnicīgas, bezgaumīgas, daudz vienādu,» spriež Anita. Bez pelēkā un brūnāViņas rokas darinājušas visus iespējamos apģērba gabalus, sākot no peldkostīma un zīdaiņu zeķītēm līdz masīviem rudens mēteļiem un kostīmiem. «Skatos, ka šovasar atkal modē būs tamborētie peldkostīmi, tādēļ jau pamazām smeļos idejas, jo gaidāms, ka prece būs pieprasīta,» atklāj Anita, kura ļoti rūpīgi seko līdzi aktuālajām modes tendencēm un izmanto tās savos darbos. Internets, modes žurnāli, tematiskie raidījumi par rokdarbiem ir viņas sabiedrotie un padomdevēji. «Man labāk tīk adīšana un šūšana – tā ir manas sirdslieta. Tamborēšana gan ir visai piņķerīga un garlaicīga nodarbe, tādēļ ar to tik daudz neaizraujos. Bet bez adīšanas mana dzīve būtu apstājusies. Tā ir lieliska relaksācija, ar adatām rokās krustu šķērsu esmu pārdomājusi visu dzīvi. Tad rodas labākās idejas, problēmu risinājumi. Vasarā neadu, tad visu laiku veltu savai otrai sirdslietai – dārzam un puķēm,» viņa stāsta.Katrs roku darbs prasa lielu rūpību, un Anita stāsta, ka adot viņa nevar laiski pļāpāt vai skatīties televizoru. «Man patīk skatīties uz darbu, vērot, kā kustas adatas, skrien dzija, kārtojas krāsas un veidojas raksts. Manas ir košās un sulīgās krāsas. Nespēju strādāt ar pelēkajiem un brūnajiem toņiem – nu nepatīk man tie, un šādu krāsu darbus necenšos vērtēt, jo zinu, ka tie tāpat manā sirdī neiekritīs, lai cik skaisti arī izadīti,» atzīst Anita. Tikai ar nopietnu attieksmiAnitas nelielā veikaliņa «Rūzele» telpas tagad izrādās krietni par šauru, jo cilvēku izdomai nav robežu un visas preces nav kur izlikt, turklāt pieprasījums pēc roku darinājumiem tikai aug. Skaidrs, ka ar pašas un mammas rokām ir daudz par maz, lai nodrošinātu un nemitīgi papildinātu preču sortimentu, tāpēc talkā tiek ņemti citi rokdarbnieki, kas savus darbus piedāvā iegādāties Anitas veikaliņā. «Cilvēkiem šogad ļoti salst – liels pieprasījums pēc siltām vilnas zeķēm, dūraiņiem, plecu lakatiem. Rokdarbnieki, kas sadarbojas ar mums, pārsvarā ir cilvēki, kas zaudējuši darbu – daudz ir pensionāru, pedagogu ar zelta rokām, jauno māmiņu, kas dzīvojas pa māju ar mazuļiem. Ar labākajiem slēdzam sadarbības līgumu, un viņi savu preci piedāvā regulāri kā pašnodarbinātās personas. Mūs iecienījuši arī ļoti skaistu lietu darinātāji no citām Latvijas pilsētām. Piemēram, kāda tukumniece pārsteidza ar līdz šim neredzētu un ļoti interesantu tehniku, kādā tapuši viņas darbi. Tajos autore pamatā izmanto līmes audumu, krāsainas dzijas, šujmašīnu un visādus knifiņus. Darbi ir pasakaini, sākot no šallītēm līdz pat vakartērpiem. Diemžēl tagad kādu laiku tukumnieces darinājumi līdz mums nenonāks, jo lielu interesi par tiem izrādījuši vācieši, kas, protams, ir maksātspējīgāki klienti,» stāsta veikala īpašniece. No preču piegādātājiem Anita prasa augstu kvalitāti un precizitāti. «Mans noteikums ir: ja kaut ko nes uz veikalu pārdot, tad lai tas ir labāks nekā pašam savs. Darbs jāpaveic ļoti rūpīgi, un mēs uzmanīgi sekojam līdzi kvalitātei. Diemžēl tieši nevērīgas attieksmes dēļ vairāki piegādātāji no mūsu saraksta svītroti,» atzīst uzņēmēja.
Ideju netrūkst«Cilvēki, kas roku darbu iepazinuši un novērtējuši, no tiem neatsakās. Pakāpeniski arī mums veidojas savs klientu loks, kas ik pa laikam ienāk un apjautājas, kas jauns un interesants. Prieks, ka arī jaunā paaudze neizvēlas tikai lielveikalu preci, bet jautā pēc tautisku rakstu zeķēm, dūraiņiem, bērnu koka rotaļlietām, auduma lellēm, rotaslietām no dabiskiem materiāliem. Tautiskais un dabiskais visos laikos būs modē. Mode mainās, bet vērtības paliek – to pašu auseklīti var ieadīt katru reizi citādi,» spriež uzņēmēja. Lai cilvēkiem neapniktu un viņus vairāk radinātu pie pašu vērtībām, jādomā, kā attīstīties. Anitai ir idejas, ko viņa gatava likt lietā jau šajā pavasarī. «Turpināsim jelgavniekus priecēt ar modes skatēm, ko iesākām jau pagājušajā gadā. Ceru, ka izdosies atrast lielākas telpas un paplašināties. Esmu pārsteigta, tik nespēj radīt cilvēku rokas! ceram, ka pie mums ciemos iegriezīsies arī ārzemju viesi, kam noteikti daudzi rokdarbi varētu būt liels brīnums. Tad nu esam domājuši arī uz vietas pie stellēm, ar tamboradatām un adīkļiem rokās demonstrēt, kā darbi top. Ļoti interesanta ir filcēšana, zīda apgleznošana, rotu darināšana – piedāvāsim vērot procesu un pašam pamēģināt,» iecerēs dalās uzņēmēja.Anita no sirds priecājas, ka krīze viņai devusi spērienu un tagad viņa savu ikdienas darbu var apvienot ar hobiju, turklāt pretī saņemot milzīgu gandarījumu.
