Dažādām nācijām ir atšķirīgs temperaments un mentalitāte. Par to lieliski var pārliecināties, aizbraucot uz kādu attālāku zemi un kontaktējoties ar turienes ļaudīm.
Dažādām nācijām ir atšķirīgs temperaments un mentalitāte. Par to lieliski var pārliecināties, aizbraucot uz kādu attālāku zemi un kontaktējoties ar turienes ļaudīm. Kā gadījās, kā ne, nokļuvu Grieķijā, Krētas salā. Tur ar grieķiem nav iespējams nesarunāties. Pie katra krodziņa, daudziem veikaliem stāv cilvēks, kas nodarbojas ar, vienkārši runājot, iekšā vilkšanu. Protams, neviens nelieto fizisku spēku. Viņu “ierocis” ir allaž enerģiskais acu skatiens, laipnā, draudzīgā attieksme un apskaužamā nekautrība. Jāņem vērā, ka tūristu iemīlētajā Krētā ir krodziņš pie krodziņa, tādēļ, mērojot vien nelielu ceļa posmu, tu jau esi izrunājies ar vairākiem “iekšā rāvējiem”. Vispirms viņi pajautā, kā garāmgājējam klājas. Pēc tam – no kuras valsts viņš atbraucis un kurp dodas. Pasarg, Dievs, atbildēt, ka tā ir tikai vienkārša pastaiga vai arī neziņā raustīt plecus. Tādā situācijā “ievilcējam” rīcības plāns jau gatavs. Viņš zina, ka tādam staigātājam ir vajadzīgs tieši viņa krodziņš. Labākajā gadījumā grieķis sāks stāstīt, cik pie viņa ir laba virtuve, bet var gadīties, ka apķers un, nedaudz pastumjot, ievedīs iekšā. Sākumā tāda attieksme iebraucējus, tai skaitā arī piezemētos un noslēgtos latviešus, pārsteidz nesagatavotus, taču ātri var pierast. Un ne vienmēr viņiem vajag atteikt. Vienu vakaru kāds vaigā glīts jaunietis (tādi ir vairums grieķu vīriešu) mums nāca klāt un jau iztālēm angliski sauca: “O, Latvija nāk!” Protams, bija patīkami, ka viņš no iepriekšējiem vakariem atcerējās, no kurienes esam. Pacilātā noskaņojumā teicām, ka gribam dejot, un labprāt iegājām arī klubā, kur tobrīd tikām aicināti. “Iekšā rāvēja” ievestās “jaunās asinis” operatīvi pamanīja knašie bārmeņi, ierādot, kur pie letes ir brīvas vietas. Arī viņi tikpat draudzīgi – par velti piedāvā kādu dzērienu un izklaidē ar uzteicamām iemaņām savā profesijā.
Bija vēl kāds spilgts “iekšā rāvējs”, kuram bieži sagadījās iet garām. Pēc vairākiem mūsu atteikumiem, puisis rēja un atdarināja suni, kas nokārto pie staba savas dabiskās vajadzības. Tā viņš demonstrēja draudzīgu uzticību, ka gaidīs mūs, kamēr beidzot ienāksim.
Protams, tas viss tiek darīts, lai pievilinātu pēc iespējas vairāk klientu, līdz ar to vairāk nopelnītu. Manāmais draudzīgums noteikti ir arī aktīva cīņa par katru apmeklētāju aizvien plaukstoša biznesa labā, taču arī pie mums ir bāri, restorāni… Šķiet, latvietis ir pārāk kūtrs, lai piekoptu šādu “iekšā rāvēju” taktiku, kā arī mūsu tautietim varbūt nepietiktu spēka smaidīt un mīlēt cilvēkus no rīta līdz vēlam vakaram. Katrai nācijai ir savi paņēmieni un uzvedība. Ja ne labāka, tad citāda. Katrā gadījumā ir vērts izbaudīt melnīgsnējo grieķu viesmīlību.
