Krogā pazaudētais puika Tie taču bija vareni laiki – svētki bez gala, kā to teicis vecais zēns Hemingvejs. Atcerieties vien: 1. maijs ar pastaigu gar Centrālā laukuma tribīnēm, kur pilsētas partijnieki māja ar rociņām un izbrēca mobilizējošus saukļus, bet orķestris plēsa maršus uz nebēdu. Pēc tam absolūta brīvība, kad tu, darba cilvēks, vari aiziet ciemos pie kolēģa, no sirds parunāties par dzīvi un sievietēm… Un nākamajā rītā, skaidri zināms, modinātājs netarkšķēs, darbā nebūs jāiet un varēs uzpravīties ar kādu aliņu.
Tā nu ar saviem Mašīnbūves rūpnīcas kolēģiem kādā saulainā 1. maija rītā kuplā barā mīņājāmies Ļeņina ielā, savu iznāciena kārtu gaidīdami. Man pie rokas delverējās piecgadīgs puika, kuru sieva par visu varu piespieda ņemt līdzi, lai paskatās, kā svētku karogi plīvo, un paklausās, cik onkuļi skaisti spēlē.
Nosoļojām. Kolonna, knapi tribīnēm garām tikusi, pašķīda kā ziepju burbulis vējā; arī mēs ar puiku pamazām sākām virzīties mūsu piecstāveņu virzienā.
Te pēkšņi – vai tad tas džeks ielas pretējā pusē nebija Vilis, mans sensenais biedrs virpošanas cehā? Kā tad – tikko atgriezies no dienvidu sanatorijas un nosauļojies kā afrikānis. Nebučojāmies brežņeviski – kur nu mums, letiņiem, tik siekalainas sirsnības izpausmes, taču rokas viens otram spiedām, ka kauli krakšķēja vien. Svētki un tāda negaidīta tikšanās: šito lietiņu nevarēja atstāt neatzīmētu. Bet kur un kā? Nu, protams, mūsu pašu «Lielupes» krogā, jo «Dzirkstele» pie autoostas sāka darboties tikai pievakarē.
Runāts, darīts: brašā solī – puika pa vidu – cierējām uz «Lielupi». Ieņēmām galdiņu pie loga ar skatu uz Driksu, sapīpējām un gaidījām. Drīz vien mums pietuvojās viesmīlis ar sniegbaltu dvielīti pār elkoni. Sākumam pasūtījām kādu siļķīti, vēlākam laikam pa karbonādei un karafīti šņabja, nu jā, un puikam vēl sulas glāzi un saldējumu.
Bez liekas steigas iebaudījām pa malciņam, uzkodām siļķīti un jutāmies kā jau daždien svētkos.
«… Un stundas kā minūtes rit» – tādi vārdi ir kādā dziesmiņā. Tā arī mums: tikko bijām iesākuši nākamo karafīti, aukstu un aprasojušu, kad klātpienākušais obers paziņoja, ka nupat sākšoties vakara daļa un bērniem restorānā uzturēties esot aizliegts. Ko, tagad atstāt šīs viesmīlīgās telpas, kad Vilis vēl nav ticis ne pusē ar saviem atpūtnieka piedzīvojumiem?
«Čalīt, kur tu te redzi kādu mazgadīgo?» kolēģis uzsauca viesmīlim un pastiepa prāvu naudas gabalu. Šis atplauka smaidā kā nevainīga jaunava savas kāzu dienas rītā.
Jā, zināmai kārtībai arī krogā jābūt – tam mēs klusībā piekritām; nopirkām puikam vislielāko šokolādi un drošības dēļ pabāzām viņu zem galda.
Un tad nāca konjaks… Nemaz nemanījām, ka zālē pamazām sāk izslēgt gaismu. Iebarotais oficiants lūdzoši pavēstīja, ka nupat gan esot jābeidz: bufete sen vairs nedarbojoties un tūliņ slēgšot arī restorānu. Paskatījāmies visapkārt – nudien bijām palikuši pēdējie.
Ārā izkļuvuši, palēnām virzījāmies uz tirgus pusi; tur mūsu ceļi šķīrās. Mēģinājām uzraut kādu no vecajām ziņģēm, bet diezin kā neskanēja.
Mana dzīvokļa logi bija patumši, kundze laikam atkal skatījās kādu filmu. Knapi biju sācis grabināties gar ārdurvīm, kad tās it kā pašas no sevis atvērās un parādījās sieva – naktskreklā un nikna kā fūrija. «Tu viens… pusnaktī… Kur tad puika?» «Kāds puika?» nupat es atskārtu ko nelabu. «Puika krogā zem galda…»
Un tad sākās! Mans reibums izgaisa kā migla saulainā jūlija rītā; kundze uzstīvēja kādus apģērba gabalus, un mēs drasējām uz «Lielupi».
Virs restorāna durvīm kā kaķa acs zaļi spīguļoja signālspuldze, logi bija tumši, bet pie viena no tiem, aizkaros sapiņķējies un degunu pie rūts piespiedis, brēkuļoja mūsu puika.
«Dari taču kaut ko!» sieva man tuvojās kā aizkaitināta tīģeru mātīte. Kaut ko darīt vajadzēja, to es sapratu bez atgādināšanas. Bet ko? Un tad man atmiņā atausa Majakovskis: «Mana milicija mani sargā.» Pa galvu, pa kaklu aizmetos uz līdzās esošo viesnīcu. Telefons, paldies Dievam, strādāja. Daudzmaz sakarīgos vārdos izklāstīju dežurējošam milicim savas nedienas. «Mums ir zāles pārziņa telefona numurs, tūlīt izsaukšu – gaidiet,» milicis pēc brīža pavēstīja.
Nepagāja ne pusstunda, kad zāles pārzinis bija klāt. Par signalizācijas atslēgšanu un cilvēka naktsmiera traucēšanu nācās maksāt, taču tas, salīdzinot ar mūsu pirmdzimtā atgūšanu, nieks vien bija.
«Es ēdu šokolādi, man bija silti, un tad es aizmigu,» puika klāstīja savus necilos piedzīvojumus. «Bet, kad pamodos, vairs neviena nebija…»
Noslaucījām dēlēna ar šokolādi notriepto muti un asaru izvagotos vaigus un atjaunotā ģimenes idillē devāmies mājup.
«Cik labi, ka rīt vēl ir svētki,» es, jau miegā laizdamies, nodomāju. ◆
Bijušās Mašīnbūves
rūpnīcas strādnieka stāsts
