Mēs smejamies, ka latvietim pie katras kārtīgas baznīcas blakus ir krogs. Vēsturiski tā tas iegājies, jo kādreiz krogi pildīja arī veikala funkcijas. Protams, tā ir katra brīva izvēle, ko darīt pēc oficiālās atrādīšanās Dievam, kurš pieprasa mērenību un pat atturību daudzās jomās. Bet vai jūs zināt kādu baznīcu, kurā krogs būtu tās iekšienē vai pat torņa smailē? Negaidīti šonedēļ nāca atklāsme, ka zinām gan. Tas ir tautā dēvētais tornis, kas reiz bija Svētās Trīsvienības baznīca. Jā, varbūt nemaz nav tik slikts risinājums, bet padomāsim uz brīdi par tiem simtiem tūkstošiem ticīgo (ja rēķina, ka vismaz 50 cilvēku apmeklē dievkalpojumus, cauri baznīcas durvīm četru gadsimtu laikā varētu būt izgājis viens miljons cilvēku!), kas tur devušies kā uz svētu vietu, kur Dievs mājo ar saviem eņģeļiem, un visiem tiem mācītājiem, kas to svaidīja kā mūžīgu svētnīcu, – ko viņi domātu par restorānu tā smailē? Saskaņā ar mūsdienu racionālisma principiem (viss, kas dod labumu, ir labi) tornī, protams, viss ir kārtībā, bet atcerēsimies, ka baznīca ir kaut kas vairāk par iestādi; baznīcas mūri bija arī kapliča. Tur atradās vecākā Jelgavas baznīca (šo pirmo mūra celtni Jelgavā sāka būvēt 1573. gadā) un pirmā Eiropā jaunuzceltā luterāņu baznīca. Atcerēsimies, ka senāk lielus grēciniekus pat neļāva apbedīt iekš kapsētas mūriem. Senāk vismaz zināja, kas svēts un kas nesvēts, citiem vārdiem, saprata robežas. Tie nav pārmetumi, bet gan novērojumi, kas vedina pārdomāt plašākus jautājumus. Kaitina liekulība, ar kādu lieli kungi (piedodiet, droši vien ne visi) katros godos staigā pa baznīcām un skaita lūgšanas, kā ar lielu bīskapu palīdzību steidz iesvētīt katras nopietnākas būves stūrakmeni. Tad, lūdzu, vai nu pildiet visas baznīcas prasības, vai arī izbeidziet šo teātri, jo diez vai uz kādu tas vēl iedarbojas pozitīvi. Ja reiz visāda veida (māņ)ticība, tad iesim līdz galam un cienīsim arī citu svētumus. «Iesvētīt» nozīmē kaut ko pilnīgi nošķirt īpašai kalpošanai Dievam. (Protams, varētu arī apspriest pašas baznīcas izdarības, cenšoties iesvētīt pat miroņus.) Gribētos redzēt konsekvenci no tiem cilvēkiem, kas mums skaitās tie gudrākie. Nav slikti arī visām pusēm plašāk pārdomāt, ko katrs esam gatavi ziedot, lai gūtu sev uzmanību un labumu, un vai reizēm neejam par tālu. Un aizveram acis uz lietām, kuras negribam redzēt. Labu apetīti kapsētā!
