Nesen notikušās amatierteātru skates rezultāti ir apliecinājums daudzveidīgās Jelgavas novada teātra dzīves tradīcijām.
Nesen notikušās amatierteātru skates rezultāti ir apliecinājums daudzveidīgās Jelgavas novada teātra dzīves tradīcijām. Par gada labāko amatierteātra izrādi tika atzīts Jelgavas Jaunā teātra un režisora Agra Krūmiņa veidotais Bertolda Brehta lugas iestudējums «Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati». Konkursā tika godalgota arī režisora Gunta Krūmiņa un Zaļenieku amatierteātra izrāde pēc Ērika Hānberga darba motīviem «Pirmā grēka līcis».
Izrādes vērtē viena no autoritatīvākajām amatierteātra mākslas ekspertēm teātra zinātniece Līvija Akurātere:
– Jelgavnieku iestudējums ir skaista un īsta izrāde, kurā jau zūd robeža starp amatieru un profesionāļu spēli. Paši aktieri man teica, ka lugu esot nospēlējuši ātrāk nekā mājās. Domāju, tas bija tādēļ, ka Dailes teātra Mazās zāles skatuve ir mazāka nekā Jelgavā, tādēļ arī izrādes norise bija steidzīgāka. Taču, tā kā iestudējumam ir ļoti stabila režija, spēles temps noregulējās.
Agris Krūmiņš ir viens no tiem režisoriem, kas zina, ko grib no materiāla «izvilkt ārā». Šī izrāde ir likumsakarīgs posms viņa attīstībā.
Savulaik Agris Krūmiņš veiksmīgi iestudēja Eižena Jonesko «Stundu». Tas jau kā dramaturģisks darbs ir šedervs un, spēlējot nelielam tēlotājsastāvam, bija ļoti iespaidīgs. Taču iestudēt B.Brehta lugu ir nesalīdzināmi grūtāk. Jārēķinās ar to, ka šī autora darbus Latvijā daudzi režisori jau uzveduši. Ir kaut kādi uzslāņojumi, kā B.Brehtu vajag interpretēt. Uzdrošināšanās piedāvāt savu viedokli ir mākslinieka īpašība, un par to, ka šāda īpašība piemīt arī Agrim Krūmiņam, es nekad neesmu šaubījusies.
Zaļenieku teātra izrāde pārsteidza ar savu tīrradnību, dabiskumu. Guntim Krūmiņam tā, šķiet, bija eksperiments. Dramatizējot un iestudējot Ērika Hānberga prozu, viņš radīja it kā no dzīves izrautu brīdi. Tas bija diezgan negaidīti, un ar to Zaļenieku teātris izpelnījās ievērību. Latvijā tā patlaban neviens nespēlē.
Uz teātra mākslā mūžam aktuālo jautājumu, vai pārlieku naturāls tēlojums izrādes kopainai nenāk par ļaunu L.Akurātere atbild:
– Kā izrādēm var nākt par ļaunu tas, kas noteiktā laika posmā bijis teātra mākslas augstākais ideāls? Tiesa, 21. gadsimtā mēs esam aizgājuši uz ko citu. Tagad arī profesionālais teātris ilgojas pēc dabiskuma. Teātrī ir dažādas iespējas, kā izteikties par dzīvi. Par to var runāt pašas dzīves formās, var runāt arī metaforiski. Jo bagātīgāka ir palete, jo labāk.
Ko viens par otra veikumu domā tēvs un dēls Krūmiņi kā kolēģi?
G.Krūmiņš: – Agra izrāde ir konceptuāli uzbūvēta – ar lieliskām mizanscēnām. Varbūt ne visi aktieri vienlīdz veiksmīgi izpilda režisora uzdevumus, bet jāņem vērā, ka tā ir studijas izrāde. Man ļoti patika arī tas, ka, iestudējot B.Brehtu, Agris ir attālinājies no šā autora lugām raksturīgā politiskā konteksta un didaktikas.
A.Krūmiņš: – Katrā ziņā šo izrādi es vērtēju ļoti augstu. Tā ir interesanta ne tik lielā mērā materiāla, cik aktieru dēļ. Šie vecie ļaudis ir tik kolorīti! Šādi aktieru ansambļi ir reta parādība.
Ikvienam teātra entuziastam zināms, ka tiklab iestudēt, kā skatīties, izjust un izprast 20. gadsimta teātra klasiķa, dzīves un mākslas absurda rupora B.Brehta lugas nav viegls uzdevums. Starp citu, konkursa žūrijas diskusijās izskanējusi atziņa, ka jelgavniekiem tas izdevies veiksmīgāk nekā viņu Liepājas kolēģiem profesionāļiem. Tomēr cildinošās atsauksmes Agrim Krūmiņam uz panākumiem liek raudzīties vēsu prātu. Jo viņš taču ir režisors.
– Mūsu mērķis nebija iegūt galveno godalgu, bet nospēlēt pēc iespējas labāk. Domāju, ka tas izdevās, kaut gan Dailes teātra Mazās zāles skatuve izrādei nebija īsti piemērota – mazliet par zemu un šauru. Taču kopiespaids nezuda. Arī publika mūs lieliski uzņēma, saprata niansēs. Tik lielu atsaucību neesmu izjutis pat Jelgavā.
Kādēļ izvēlējos šādu materiālu? B.Brehts mani interesējis vienmēr. Luga man jau bija padomā, un laimīga apstākļu sagadīšanās dēļ sadarbība ar Jelgavas Kultūras centru deva iespēju to realizēt. Bez pasūtījuma, nopietna menedžmenta šāda izrāde nevar tapt. Ir jābūt ieinteresētai pusei, kas palīdz to realizēt.
Otrs izrādes uzdevums ir pietuvināt B.Brehta dramaturģiju latviešu skatītājam. Parasti Latvijā viņa lugu iestudējumi tiek veidoti, pamatojoties uz racionāliem apsvērumiem, mēģinot sekot B.Brehta teorijas vadmotīviem. Mans uzdevums bija censties atklāt autora cilvēcisko, emocionālo pusi. Šķiet, ka tieši tas izdevās. Iestudējumā pamatakcents tika likts uz lugas galveno tēlu – lielkungu Puntilu. Runa nav par kādu īpašu cilvēku – vai viņš ir labs, vai slikts. Iestudējot lugu, mēģināju uztvert to, kā šajā nežēlīgajā laikā iespējams sabalansēt dvēseliskās un pragmatiski piezemētās vajadzības: jāpelna nauda, jācīnās par dzīvi, tu nevari atļauties būt sentimentāls. Ir taču nepieciešams kādreiz «ietriept», un tad cilvēks kļūst pavisam citāds. Mums visu laiku jābūt starp «jā» nu «nē». Tā ir ļoti nopietna cilvēka iekšējā problēma, kaut arī tiek pasniegta komēdijas veidā.
Svarīgi, lai uzvaras mums palīdzētu tālāk strādāt un dzīvot. Teātrī taču pašlaik viss top diezgan lielā cīņā. Mēs negribētu atkal nonākt tajā pašā punktā, kad saka: vai cik jūs esat skaisti! bet mēs paši nekādu perspektīvu neredzam.
