Lielākā daļa no tiem, kas piedzīvojuši četrdesmito gadu komunistiskās represijas, ir tā sauktie «Sibīrijas bērni», kuriem šie pārdzīvojumi palikuši bērnības atmiņās. Taču Jelgavā dzīvo arī 95 gadus veca māmiņa Jūlija Litavniece. 1949. gada 25. martā viņa uz Sibīriju tika aizvesta kā jauna atraitne, sešgadīga dēla un četrgadīgas meitas māte. Baigā dzīves cīņā, pārvarot pazemojumus, aukstumu un trūkumu, viņa uzvarēja. 1957. gadā Jūlijas Litavnieces ģimene atgriezās Latvijā. Tagad jau arī vecvecmāmiņa vēl aizvien ar lielu interesi seko sabiedriskajai dzīvei un atceras svarīgāko no sava grūtā mūža.
«Vai nāksi pie mana dēla par sievu?»
Jūlija Litavniece dzimusi 1921. gadā Latgalē, Nagļu pagastā, kas atrodas Lubānas ezera krastā. Ģimenē bija astoņi bērni, no kuriem izdzīvoja seši. Agri mira arī vecāki. Rūpējoties par brāļiem un māsām, Jūlija augstas skolas nav beigusi, taču pat sirmā vecumā ir zinātkāra un daudz lasa. Ar savu vīru Antonu Litavnieku viņa salaulājās Nagļu baznīcā 1941. gada 27. decembrī. Jūlija Litavniece smejas, ka nekāda mīlestība toreiz nevienam neesot bijusi. «Jaunieši tā kā tagad apkārt nestaigāja. Savu vīru biju redzējusi tikai baznīcā. Antona māte atnāca pie manis un jautāja: «Vai nāksi pie mana dēla par sievu?» Es teicu: «Jā!»,» tā savas dzīves svarīgāko brīdi atceras Jūlija Litavniece. Tomēr mīlestība starp Antonu un Jūliju radās un, kaut kara laiks bija traģisks, bērni dzima, un Jūlija kļuva par čaklu un prasmīgu Lapskalnu saimnieci.
Negribēja kalpot ne vāciešiem, ne krieviem
«Vīrs negribēja iet armijā ne pie vāciešiem, ne pie krieviem,» stāsta Jūlija Litavniece. Vācu laikā viņam izdevās izvairīties no iesaukšanas leģionā. Taču, kad 1945. gadā Latviju otro reizi okupēja padomju karaspēks, Antonu apcietināja. Čekisti viņu spīdzināja, aizveda uz cietumu Daugavpilī, pēc tam arī Rīgā. Kādu dienu apcietināja arī Jūliju. Neprātīgā naidā čekisti veda viņu uz mežu nošaut. Tā gan izrādījās tikai cilvēka biedēšana. Tolaik mājās Jūliju gaidīja divus mēnešus veca meitiņa Valentīna un divus gadus vecs dēls Jānis. Pēdējā vēstule no Antona atnāca no Čeļabinskas cietuma. Rakstot cenzora atļauto, viņš bija minējis, ka darbā neejot. «No šiem vārdiem es sapratu, ka vīrs ir nomocīts un slims,» atceras Jūlija Litavniece. 1948. gadā tika saņemta ziņa, ka Antons cietumā ir miris no vēdertīfa. Viņa kaps ģimenei nav zināms.
Palikusi bez vīra, Jūlija turpināja vadīt Lapskalnu saimniecību. Reiz atkal pēkšņi ieradušies čekisti nošāva un aizveda divas cūkas, bet klētī paņēma graudus. Jūlija Litavniece domā, ka šajā varas patvaļā zināma loma bija kaimiņam, kurš, būdams komunists, ulmaņlaikos slēpās, taču vēlāk, denuncējot kaimiņus, mēģināja iedzīvoties. Iespējams, arī šā kaimiņa dēļ Litavnieku ģimene – gan Jūlija ar bērniem, gan viņas brāļi – bija izvedamo sarakstā 1949. gada 25. martā. Desmit gadu vēlāk, jau būdams uz nāves gultas, kaimiņš gribējis lūgt Jūlijai piedošanu, taču saruna starp viņiem nenotika.
Bērniem noderēja lopbarība
No tālā brauciena uz Sibīriju četrgadīgā Valentīna atceras vagonā izbūvētās divstāvu dēļu nāras, uz kuram bija cieti gulēt, un to, ka visi bērni centās tikt pie loga, lai redzētu, kurp viņus ved.
Gan Jūlija Litavniece, gan viņas meita Valentīna Ziemele atceras, ka trīsdesmito gadu staļiniskās represijas un karu pārdzīvojušajā Dvuhrečjes ciemā, kas atradās Tomskas apgabala Tuganskas rajonā, valdīja nabadzība. Ciemā dzīvoja vien daži vīrieši, kas ievainoti un kontuzēti bija atgriezušies no frontes. «Krievu sievietes bija izpalīdzīgas. Būdiņā, kurā bijām norīkoti dzīvot, mums atbraucot, bija izkurināta krāsns un pagalmā nosviesta malka. Kaimiņi mums iedeva kartupeļu mizas, ko varējām pavasarī iestādīt Sibīrijas auglīgajā zemē, un tas izglāba mūs no bada,» stāsta Jūlija Litavniece, piebilstot, ka ar visiem spēja labi sadzīvot. Taču augošajiem bērniem pārtikas trūka, slimoja ne tikai viņi, bet arī Jūlijas jaunākie brāļi, kuri pirmos divus gadus Sibīrijā dzīvoja māsas ģimenē. No kolhoza teļiem domātās barības Jūlija slepus nokāsa drēbē sūkalas un no tām cepa kaut ko līdzīgu pankūkām. Maizi bērni dabūja tikai tad, kad reiz nokļuva Tuganskas slimnīcā. Vitamīnu trūkuma dēļ Jūlija saslima ar cingu. Kā pati saka – zobus atstāja Sibīrijā. Valentīna atceras, ka pavasaros bērni ēduši taigā savvaļā augošos ķiplokus. Ķiršiem līdzīgas likušās ievu ogas, kas saldumu ieguva pēc rudens salnām.
Pirmajā ziemā, kā stāstīja vietējie, sals bija pat mīnus 50 grādu. Zvirbulis, lidojot pāri pagalmam, sasala un nokrita zemē, bet būdiņu, kurai nebija pamatu, vajadzēja kurināt visu nakti. Jūlija Litavniece ar saimnieces smeldzi atceras, kā šajos ārprātīgajos apstākļos centusies pabarot kolhoza cūkas, kā ar slotu tīrījusi no sniega zem klajas debess turētos apsnigušos zirgus. «Tāda šausmīga bezatbildība var būt tikai Krievijā!» saka Jūlija Litavniece. Strādāja viņa daudz – pa dienu kolhozā, bet vakarā un pa nakti sev.
Ciema lakstīgala
Ģimenei palīdzēja vīra brālis Leonards Litavnieks, kas dzīvoja Jelgavā. Ar viņa atsūtīto naudu Sibīrijā tika iegādāta gotiņa. Cieminieki brīnījušies, kā viena sieviete ar diviem bērniem spēj ar visu tikt galā un vēl strādājot tik skaisti dzied. Jūlija bija iesaukta par ciema lakstīgalu. Pati viņa teic, ka spēku dzīvei devis Dievs. Piecās minūtēs, ko čekisti atvēlēja, lai māte ar diviem maziem bērniem sagatavotos trīs tūkstošu kilometru ceļam, viņa nepaspēja paņemt visas vajadzīgās bērnu drēbītes, un mazos nācās ietīt kažokā. Taču ģimenes relikvija – Antona dzimtas krusts ar piekalto Jēzus tēlu – viņai bija līdzi arī Sibīrijā.
«Cilvēks, kas bija atnācis pie mums, lai kārtotu dokumentus aizbraukšanai, skatījās uz šo krustu, taču neko neteica. Laikam pats bija ticīgs,» Jūlija Litavniece atceras padomju režīma «atkusni», kad izsūtītajiem tika atļauts atgriezties dzimtenē.
Pusdienas vārīja barikādēm
Kad atgriezušies Latvijā, Nagļos, kolhoza priekšsēdētājs pateicis, ka Litavnieki savas mājas neredzēs kā savas ausis. Tad ģimene devās uz Jelgavu pie vīra brāļa Leonarda. Jūlija sāka strādāt pilsētas slimnīcā. Sākumā kopā ar bērniem nācās nakšņot slimnīcas virtuvē. Vēlāk ģimenei Lapskalna ielā piešķīra vienistabas dzīvokli, un pamazām tā iedzīvojās. Nosūtīta uz pavāru kursiem Rīgā, Jūlija ieguva profesiju un 35 gadus nostrādāja par pavāri psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ģintermuiža». Slimnīcas virtuvē viņa vārīja pusdienas arī 1991. gada barikāžu dalībniekiem. Trīsdesmit piecus gadus Jūlija dziedāja Jelgavas katoļu draudzes korī. Dēls un meita aizgāja mācīties krievu skolā un tur vecāku sapulcēs padomju virsnieku ģimenēm tika celti par paraugiem, kā jāuzvedas. Dēls gribēja mācīties jūrskolā, bet vecāku pagātnes dēļ viņam uzņemšanu atteica. Līdzīgi bija ar studijām Ļeņingradas Dzelzceļa institūtā, taču Rīgā Dzelzceļa tehnikumā mācīties atļāva. Vēlāk dēls savā profesijā strādāja atbildīgos amatos.
Savukārt Valentīna pēc vidusskolas sāka strādāt Jelgavas Autobusu parkā, un tā vēl joprojām ir viņas vienīgā darbavieta. Valentīna ir arī Jelgavas politiski represēto apvienības «Staburadze» sekretāre.
Jūlija, kas kļuvusi par vecmāmiņu trīs mazdēliem un tagad arī sešiem mazmazdēliem, veselības dēļ vairs netiek ne uz dievkalpojumiem, ne «Staburadzes» sarīkojumiem. Taču viņa lasa avīzes, televizorā skatās ziņas un lūdz Dievu, lai visiem labi klājās.
