Par šodienu domājot, nevilšus prātā nāk vārdi no Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas «Lačplēsis». Atceraties?«Mazs bērniņš krustcelēs,Kā laiks tam smiltis tek caur pirkstiem,Tā mūsu dzīvība, tā mūsu brīvība.»Šodienas Latvijas situācijai ļoti atbilstošas rindas, vai ne? Gluži fiziski sajūtams, ka laiks kā smiltis tek caur pirkstiem, bet neviens tā arī nemāk pateikt, kad notiks patlaban grūti cerētais brīnums un atsāksies virzība augšup. Tai noteikti reiz jāsākas, citādi bezgalīgajai jostu savilkšanai jābeidzas kaut kur ap mugurkaulu. Un tad ir skaidrs, ka atlaist to vaļā vairs nebūs nekādas jēgas. Bet kaut ko skaidrāku par tuvāko, nemaz nerunājot par tālāko, nākotni kāds spēs pateikt tikai pēc Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanām jūnija sākumā. Vai priekšlikumos būs palicis kas tāds, ko gluži kā dzīvinošu ūdens malku gaida uzņēmēji? Nav zināms. Atliek vienīgi cerēt, ka valdība, Starptautiskā Valūtas fonda ekspertu nostādņu vadīta, nebūs gatava nožmiegt vienīgo, kas var mūs glābt, – uzņēmējus. Tas, jācer, ir skaidrs i ekspertiem, i viņu pārraugāmajiem ministriem. No kaut kāda atskaites punkta jāsāk reāli balstīt tos, kas maksā nodokļus. Protams, būtu labi negaidīt vēl mēnešus, bet tādi jau tie mūsu politiķi un partijas ir. Nespēj novaldīt elkoņus, lai valstij grūtā brīdī negrūstītos ceļā uz varas Olimpu. Bet mēs izturēsim šo laiciņu. Pirksim sivēnus nobarošanai un stādīsim kartupeļus, lai, sagaidot nākamo rudeni un ziemu, vismaz pieliekamie būtu pilni.
