Kā lielai sporta cienītājai un kaismīgai līdzjutējai šīs divas olimpiskās nedēļas man bijušas saldākās pēdējo pāris gadu laikā. «Saldēdienam» trešdienas vakarā odziņu uzlika mūsu lieliskie valsts vienības hokejisti jeb «Sanda puikas» izlases kapteiņa Sanda Ozoliņa vadībā. Jau otrdien hokejisti nervus pakutināja ne vienam vien pieredzējušam līdzjutējam, lieliskā spēlē uzvarot pasaules vicečempionus Šveices komandu un iekļūstot pasaules spēcīgāko astoņniekā, lai mestu izaicinājumu kanādiešiem.
Trešdien pirms spēles ar Kanādas valstsvienību, kuras sastāvā iekļauti daudzi izcilākie šīs planētas hokejisti, televīzijā komentētāji ieteica skatītājiem ar vājākiem nerviem labāk pārslēgt citu kanālu, jo sīkstie latvieši no mazās valsts bija noskaņoti parādīt, ko viņi spēj.
Gadsimta maču gaidīja daudzi, tika slēgtas derības – kāds paziņa uzvaras gadījumā solīja pa Jelgavas ielām izskriet kā no mātes miesām nācis, vien ar kļavas lapu piesedzies. Iespējams, pēc uzvaras ielās daudz vairāk manītu plikgalvaino, jo «tviterī» netrūka drosminieku, kas Latvijas uzvaras gadījumā bija gatavi ziedot gan matus, gan bārdas. Žēl, bet amizanto skatu tā arī neizdevās redzēt, jo piecas minūtes pirms spēles beigām kanādiešiem izdevās izmantot mūsu vārtsarga manāmo nogurumu un ripa atrada spraudziņu Latvijas sargātajā cietoksnī. Pagājušās olimpiādes čempioni – Kanāda – varēja līksmot. Un darīja viņi to tā, it kā būtu izcīnīšu zeltu – tik grūta nāca uzvara pār Latviju. Ne par godu šīs spēles uzvarētājiem cilvēki noņēma cepures, bet gan «Sanda puiku» priekšā. Mājās vakar hokejisti tika sagaidīti kā varoņi. Latvija vēl nekad olimpiādē nebija izcīnījusi tik augstu vietu, aiz sevis atstājot daudzas spēcīgas hokeja lielvalstis.
Vēl uz vismaz vienu odziņu uz gardās kūkas ceru svētdien, kad ar nepacietību gaidīšu Latvijas bobslejistu «medaļas braucienu». Turēsim īkšķus! ◆
