«Pavisam parasts lauku puisis,» tā vairāki vilcenieki raksturo divdesmit vienu gadu veco Konstantīnu Galaņinu, taču dzīve viņam patlaban ir ļoti neparasta. Konstantīns ir latviešu karavīru vienībā, kas atrodas miera uzturēšanas misijā Irākā.
«Pavisam parasts lauku puisis,» tā vairāki vilcenieki raksturo divdesmit vienu gadu veco Konstantīnu Galaņinu, taču dzīve viņam patlaban ir ļoti neparasta. Konstantīns ir latviešu karavīru vienībā, kas atrodas miera uzturēšanas misijā Irākā.
Lai vēl lieku reizi nomierinātu vecākus, kuriem dēli patlaban ir iesaukti valsts obligātajā dienestā, tūlīt piebilstu, ka, lai arī jauns, Konstantīns ir virsdienestnieks, jau profesionāls karavīrs. Un, protams, došanās uz Irāku bija viņa brīva izvēle, nevis valdības rīkojums.
Nav viegli rakstīt par vīru, kuru man līdz šim nav bijis gods satikt. Tādēļ Kukas, kā Konstantīnu jau kopš bērnības sauc savējo vidū, portrets man iznāk no trim mozaīkveidīgiem gabaliņiem. Pirmais – ko viņš pats stāsta par sevi, katru nedēļu piecas minūtes zvanīdams uz Vilci, visbiežāk jau vecākajai māsai Odetai Beirei. Otrs – kā Konstantīnu atceras Vilces pamatskolā skolotāja Zanda Reinvalde un direktora vietniece, reizē arī grupas audzinātāja Zaļenieku arodvidusskolā Valija Barkovska. Trešais – ko saka par viņu viens otrs vilcenieks, kur Konstantīnam draugu ir gana. Visvairāk iznāca apjautāties Vilces amatierteātra dalībniekiem, kuru vidū ir arī karavīra māsa Odeta.
Armiju dažkārt salīdzina ar lielu ģimeni, kur mātes un tēva vietā ir komandieri un kur dēliem vecāki cītīgi jāklausa. Zaldātu melnajā humorā gan ir piebilde, ka tādā gadījumā labāk būt bārenim, kas izaudzis bez tās armijas ģimenes. Taču Konstantīns nāk no daudzbērnu ģimenes, kas dzīvo Vilces pagasta Apšeniekos. Un tas, ka puisis jau no bērnības diendienā bija mācījies izjust, ko domā, ko no tevis visapkārt vēlas tavi daudzie brāļi, māsas un vecāki, neapšaubāmi, uzvelkot karavīru formu, ir pluss. Pieredze rāda, ka mazo ģimeņu vienīgajiem dēliem iedzīvošanās karavīru vidē parasti ir grūtāka.
Daudzbērnu ģimene, no kuras nāk Konstantīns, diemžēl nav izņēmums tādā ziņā, ka tās rocība Apšeniekos ir trūcīga. Skolā zēna materiālais nodrošinājums bija mazāks nekā klasesbiedriem. Varbūt arī tāpēc Konstantīns raksturā veidojās kluss, pat kautrīgs. Uzstājība, iniciatīva klasē vairāk nāca no tiem, kuriem kabatā apgrozījās kaut kas vairāk. Taču Kuka bija disciplinēts un centās. Matemātika, tāpat valodas diez kā negāja, taču viņš tika galā arī ar šiem priekšmetiem. Darbmācība, sports – tās bija mīļākās stundas. Piektajā klasē Kuka esot gan iestājies motopulciņā, taču lauku skolas trūcības dēļ tas drīz izjuka. Pēc skolas tūlīt gaidīja ikdienas darbi Apšeniekos. Valija Barkovska atceras, ka Zaļenieku arodvidusskolā Konstantīns nav «bastojis» nevienu stundu, izņemot tās, kad bijusi mātes zīme ar lūgumu atbrīvot uz lauku darbiem ģimenes saimniecībā.
Kādu arodu vajadzētu apgūt, par ko strādāt, domas bija dažādas. Kuka tika pavāru grupā. Paralēli puisis iestājās arī rajona neklātienes vidusskolā, kuras konsultāciju punkts atrodas tajā pašā Zaļās muižas jeb arodvidusskolas ēkā. Jaunsargu apmācības tolaik Zaļeniekos vēl nebija. Kā Kukam radās doma par karavīra dzīvi, nav īsti zināms viņa paša klusās dabas dēļ. Taču Odeta zina teikt, ka gan tehnika, gan ieroči brāli vilinājuši jau pasen. Pavāram, protams, jāmācās ķīmija un citas lietas, kas no tā visa ir tālāk. Taču Kuka nav bijis skubināms uz agrajām pirmsbrokastu dežūrām virtuvē. Arodskolā uz viņu vienmēr varējuši paļauties. Skolotāja Barkovska gan atceras gadījumu, kad reiz ekskursijā, iebraucot Koknesē, viņai vai sirds stājusies, kad Konstantīns ar kādu savu draugu, viņai nemanot, vecajās pilsdrupās bija uzkāpis pa mūri pašā augšā. Cik tur vajag, lai nogāztos uz akmeņiem vai Daugavā! Bāriens pienācās pamatīgs, taču tas pēc tam – savu virsotni puisis jau bija sasniedzis. Vispār grupā viņu mīlējuši. «Ceru, ka tas gredzens, ko mēs tradicionāli dāvinām saviem absolventiem, Konstantīnam nes veiksmi, arī dienējot Irākā, un 2005. gadā viņš noteikti būs klāt mūsu absolventu salidojumā,» piebilst skolotāja Barkovska.
Beidzamie Kukas zvani no Kirkūkas liecina, ka garastāvoklis viņam ir labs. Valodas, salīdzinot ar skolas solu, nu viņam padodas krietni labāk. Tāda ir dzīves nepieciešamība. Turklāt mūsu vilcenieks Irākā «audzinot dēlu». Patiesību sakot, tas esot skorpions, ko Konstantīns iesprostojis stikla traukā, baro un novēro. Indīgs tas kukainis kļūstot tikai reizi gadā. Dienesta apstākļus izturēt Konstantīns varot, nav tā, ka pēc iespējas ātrāk jātiek mājās. Tomēr Vilcē viņš ilgās kavējas it bieži. Tādēļ katrā telefona sarunā Odetu lūdz stāstīt par to, kā katram viņa pagastā iet un sevišķi jau – kā mazajiem brāļiem un māsām, par kuriem rūpēties, kā atceras skolotāja Zanda Reinvalde, viņš radis jau no mazotnes.
***
Fakti no Irākas krīzes hronikas
2003. gada 20. martā ASV un Lielbritānija sāk uzbrukumu Irākai. Tajā pašā dienā Latvijas Republikas Saeima pieņem lēmumu, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru vienībām ir atļauts piedalīties starptautiskajās miera nodrošināšanas operācijās un starptautiskajās humānajās operācijās Irākā. Lēmums ir spēkā līdz 2003. gada 31. decembrim.
3. aprīlī sabiedroto spēki sasniedz Bagdādi, kas pēc dažām dienām krīt.
Maijā Kuveitā ierodas 39 latviešu karavīri, kas jūnijā tiek pārcelti uz Irāku.
17. jūnijā LR Ministru kabinets nolemj, ka Aizsardzības ministrijai ir jānodrošina viena kājnieku rota, divi militārie policisti un trīs štāba virsnieki nosūtīšanai uz Irāku (kopā 103 personas).
5. augustā uz Irākas Kirkūkas pilsētu dodas papildspēki, kuru sastāvā ir vilcenieks Konstantīns Galaņins.
No militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» materiāliem
