«No ceturtās klases es zināju, ka gribu cept kūkas,» saka konditore Agrita Štāla. Un tieši to viņa arī dara. Pēc devītās klases Agrita mērķtiecīgi devās uz Rīgu īstenot sapni un apgūt konditores amatu un kopš tā laika strādā savā arodā, vien īsu brīdi pamēģinājusi spēkus citās profesijās – par auklīti bērnudārzā un pasniedzēju skolā –, lai secinātu – sirdij tuvāka ir kūku cepšana.
Pīrādziņš latvietim
«Protams, ikdienas darbā bez maizes, pīrādziņu, bulciņu un cepumu cepšanas nevar iztikt, tomēr visvairāk šajā profesijā man patīk tieši kūku gatavošana,» atzīst Agrita.
Kādu laiku strādājusi arī liela veikala konditorejā, bet tur pietrūka iespējas radoši izpausties, jo šādās darbavietās kūkas jācep pēc norādītajām receptēm, nepieļaujot atkāpes, un bez iespējas improvizēt. Taču Agritai patīk tieši ļauties eksperimentiem, atrast jaunas receptes un radīt tās pašai. Kad sākusi strādāt nu jau savā ilggadējā darbavietā SIA «Viesu līči», tur piedāvājumā bijusi divu veidu konditorejas produkcija – ābolu plātsmaize un jogurta kūka. Pamazām Agrita papildinājusi to klāstu, ieviešot arvien jaunus gardumus. Pati gan smaidot atzīst: «Papildināt ēdienkarti ar jaunumiem ir ļoti jauki, bet viesiem garšo gan agrākie, gan tikko ieviestie saldumi, un tā top abi. Tagad mums ir ļoti plašs piedāvājums un ir ko nopūlēties, lai to visu sagatavotu.» Filmās romantizētais konditora darbs dzīvē tik viegls nemaz neesot. Grūti visu dienu nostāvēt kājās. «Mēs varbūt neizcepam apjoma ziņā ļoti daudz, bet sortiments ir ļoti plašs, un tas faktiski ir vēl grūtāk, nekā izcept simtiem pīrādziņu. Dienas laikā jāpagatavo dažādas mīklas, katra citādi jācep un jāveido.» Latvijā īsti neviens nevarot atļauties uzturēt tik lepnas konditorejas, kur viens cilvēks tikai ceptu biskvītus, cits dekorētu kūkas, līdz ar to darbadienas laikā gan jāmīca mīkla, gan jācep pīrādziņi un kūkas.
«Latviešiem ļoti garšo pīrādziņi. Tos ēd uz visiem svētkiem un arī ikdienā. Interesanti, ka laikam arī ārzemju tūristiem tie iegaršojušies, jo šogad izteikti pirka tieši tos,» stāsta Agrita. Parasti ārzemniekiem īpaši tuvi esot kēksiņi, iespējams tāpēc, ka arī kūkas pie viņiem ļoti bieži līdzinās kēksiem, nevis tortēm, kādas tās iedomājamies mēs.
Parasti vasara nav izteikta kūku sezona, bet pēdējā laikā tas mainoties: «Populāri vasarā tortes pasūtīt uz dažādiem bērnu svētkiem, piemēram, kristībām. Pēc tam – augustā sākas kāzu laiks, kad atkal daudz pasūtījumu. Patiesībā kūkas ēd visu gadu.»
Pašai – «Cielaviņa»
Kāda kūka garšo pašai, nav viegls jautājums konditorei, jo īpaši daudz tās viņa uzturā nelieto. «Laikam jau pietiek tās saldās smaržas darbadienās, un gardumus īsti neprasās. Man, līdzīgi kā ne vienam vien latvietim, garšo «Cielaviņa»,» secina Agrita. Pati gan šāda tipa tortes viņa necep. Dažkārt brīvdienās kārojoties ko saldu, un visbiežāk tie ir zefīri un šerbets.
«Kūku pasūtītāji nereti prasa, lai uzcep tādu, kas nav salda, bet tortei taču jābūt saldai. Kamdēļ pasūtīt kūku, ja negrib saldu?» par pircēju vēlmēm stāsta konditore. Šādos gadījumos klientiem tiek piedāvātas dzērveņu un jogurta kūkas, kā arī tortes ar biezpienu. Biezpiena kūkas esot vienas no iecienītākajām, lai arī tās izejvielu dārdzības dēļ noteikti nav no lētākajām. Pircēji arī vēlas, lai sastāvā būtu dabiskais putukrējums, ko ne vienmēr ir vienkārši nodrošināt. Visbiežāk konditori izvēlas jaukt dabisko ar augu tauku putukrējumu, jo citādi nav iespējams nodrošināt tortes uzglabāšanu. Lielajos veikalos ceptās tortes parasti sastāv tieši no augu tauku putukrējuma, jo tad tām ir ilgāks realizācijas termiņš, savukārt ar dabisko tas ir vien divpadsmit stundas. «Noteikumiem jau jāpakļaujas, bet, ja tā padomā, mājās ceptā biskvīta kūka taču visgaršīgākā ir tieši otrajā vai trešajā dienā, kad labi sasūkusies.»
Agritas dēli, kas nu jau ir pieauguši, pie mammas kūkām nekad īpaši nav tikuši, jo tortu cepšanai mājās viņai īsti laika nekad nav bijis. Un arī visi iecienītie svētki parasti ir karstākais darba laiks. Piemēram, pirms Ziemassvētkiem vai Jāņiem ir ļoti daudz pasūtījumu – jācep pīrādziņi, plātsmaizes vai piparkūkas.
Vakariņu gatavošana gan nav Agritas aizraušanās, parasti tiek sarūpēti klasiski un pierasti ēdieni. «Dažreiz jau gadās, ka nopērku kādu recepšu žurnālu, un tad gribas visus pārsteigt ar kādu sarežģītu ēdienu, taču izrādās – mājās nav nepieciešamo sastāvdaļu. Retos gadījumos tad dodos nopirkt. Bet ar tiem žurnālu ēdieniem ir tā – pie tiem jāpierod, un neviens nemaz tik ļoti nenovērtē, ka pagatavots kaut kas no, piemēram, īpašu šķirņu sieriem. Ēst gatavošana nav mana stiprā puse. Man tortu cepšana tuvāka.»
Viens Agritas nerealizēts sapnis ir sava kūku ceptuve vai kafejnīca. «Man gribētos cept tieši ekskluzīvās tortes – skaisti noformētas un izdekorētas ar puķēm, bet tādas, protams, ikdienā nepērk. Un ar kūku cepšanu vien izdzīvot būtu grūti,» spriež konditore.
Agritai ir žēl, ka mums pilsētā ir maz kafejnīcu, kurās aiziet iedzert kafiju un apēst kādu īpašu kūciņu. «Rīgā, pastaigājoties pa centru, ir iespēja ieiet tik daudzās kafejnīcās! Tur piedāvājumā ir ļoti daudz interesantu kūciņu.»
Pēc cepšanas – padziedāt
Nu jau vairāk nekā divdesmit gadu no kūku cepšanas Agrita atpūšas, dziedot korī. Par savu viņa sauc Jaunsvirlaukas un Salgales apvienoto jaukto kori «Svīri». Kopā ar to Agritas balss skanējusi ne vienos vien Dziesmu svētkos, šogad Pasaules koru olimpiādē un citos lielākos un mazākos koncertos. Kopā ar kori arī izbaudīta iespēja paviesoties ārzemēs.
Visu dienu cepot gardumus, dažkārt gan esot ļoti grūti saņemties doties uz mēģinājumiem, bet, kad slinkums pārvarēts, tā ir īsta atpūta. Agrita vislabprātāk dzied latviešu autoru dziesmas, un Pasaules koru olimpiādē viņai visgrūtāk bijis dziedāt angļu valodā, jo skolas laikā apgūta vācu valoda.
Kādu laiku par Agritas hobiju bija kļuvusi pērļošana. «Biju tā aizrāvusies, varēju sēdēt līdz diviem naktī un gatavot krelles.» Kādus divus gadus ar to nodarbojusies, bet kreļļu gatavotāji uzradušies ļoti daudz un arī pašai mazliet apnicis. Toties šā hobija laikā uzmeistarots tik rotaslietu, ka vēl tagad var greznoties un ilgi nav bijusi jālauza galva par dāvanām – vienmēr varējusi uzdāvināt draudzenēm kādu skaistu rotu.
Pati savu dzimšanas dienu Agrita nekad īpaši nesvin, jo tā iekrīt karstākajā darba laikā – tieši pirms Ziemassvētkiem, kad ir ļoti daudz pasūtījumu. «Katru gadu domāju, ka vienreiz vajadzētu sarīkot tādu pamatīgāku ballīti radiem un draugiem, bet nekad nesanāk, jo tajā laikā man ir daudz darba. Arī citi šo laiku vairāk vēlas pavadīt ģimenēs,» teic Agrita.
Bet ko, neizvērtējot finansiālās iespējas, viņa vēlētos dzimšanas dienā? «Laikam visvairāk kādu skaistu ceļojumu. Vienmēr braucieni uz ārzemēm bijuši ar kori, bet gribētos tādu īsti laisku atpūtu kaut kur siltumā. Kur palmas aug un ir tāds skaisti zils jūras ūdens,» sapņo Agrita. ◆
