Tu brauc, cilvēks, mierīgi no Jelgavas uz Rīgu vilcienā, tev paredzēta svarīga tikšanās vai darba intervija, bet te pēkšņi vilciens Torņakalna stacijā apstājas un vairs nekust tālāk. Pēc brīža uzzini, ka kārtējais «vieglas uzvedības asprātis» ir piezvanījis glābšanas dienestiem un paziņojis, ka Rīgas stacijā ievietots spridzeklis. Pastāv visai reāla iespēja, ka tavi plāni tiks sačakarēti un tu vairs nepaspēsi uz iecerēto tikšanos. Un ne jau tu vienīgais būsi cietis kāda deklasificēta elementa «asprātības» dēļ
Skaidrs, ka lielākā daļa zvanu ir prasta un zemiska maldināšana. Atbrauc visi šādos gadījumos iesaistītie dienesti, pārbauda telpas un atkal – protams, par laimi – secina, ka zvanītājs bijis kārtējais «kumēdiņu meistars», kurš, visticamāk, īstu spridzekli dzīvē nekad nav redzējis un rokās turējis. Bija pat vienu brīdi nerakstīta vienošanās starp dienestiem un medijiem – kamēr netop skaidrs, vai zvans ir patiess, klusēt un neizplatīt informāciju par faktu. Ar cerību, ka lētu, lai gan patiesībā dārgu publicitāti alkstošajiem elementiem šādi tiks noņemta iespēja padižoties čomu vidū par «asprātību», kas izskanējusi pa visu valsti.
Taču stāsts šajā gadījumā ir mazliet cits. Protams, likumi paredz arī attiecīgu šādu zvanītāju «novērtējumu», tomēr blakus faktors ir iztērētā nauda par dienestu izbraukuma izmaksām. Bet par naudu svarīgāks, pat kliedzošāks faktors ir jautājums – kas notiks, ja pēkšņi kādos citos – patiešām reālos – glābšanas darbos šādu «joku» dēļ liktenīgi pietrūks vienas ātrās palīdzības, policijas vai ugunsdzēsēju brigādes? Kuru mēs vainosim? Glābšanas dienestus? Valsti? Cits citu? Vai arī kolektīvi noslānīsim «kumēdiņu meistaru»? Varbūt tam nemaz vairs nebūs jēgas… Un kā jutīsies pats «kumēdiņu meistars», ja sagadīsies, ka tieši tajā brīdī palīdzību gaidīs un tieši viņa vainas dēļ nesagaidīs kāds no viņam tuviem un dārgiem cilvēkiem vai viņš pats? Kuru tad viņš vainos? Arī glābšanas dienestus? Vai tomēr sevi?
Ir labi un asprātīgi joki, un ir nejēdzīgi joki. Par pirmajiem pasmejas visi. Par otrajiem – tikai tie, kuri nespēj nekādi citādi izcelt savu personību. ◆
