Akmenscūciņās paplašina dolomīta raktuves un jūt konkurenci.
Ik darbdienu vidēji ap piecdesmit ar dolomīta šķembām smagi piekrautu automašīnu, šķērsojot Ozolnieku un Iecavas novadu robežu, no Akmenscūciņu karjera izbrauc uz Jelgavas – Iecavas šosejas. Šķembas tiek vestas gan lielo automaģistrāļu, gan pagasta un mežu ceļu būvēm, kā arī citiem celtniecības objektiem. Uzņēmīgais saimnieks reabilitēts Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Akmenscūciņas piederēja turīgam un prasmīgam saimniekam Pēterim Akmeņgrauzim, kurš tur bija ierīkojis kaļķu dedzinātavu. No Akmenscūciņu dolomītiem un kaļķiem tolaik esot uzbūvēts daudz, arī Emburgas vecā pasta ēka, kas saglabājusies vēl šodien. Ozolnieku novada Domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Vīgants, kurš savulaik vadīja Salgales pagastu, stāsta, ka Akmenscūciņu vecais saimnieks, sākoties padomju okupācijai un zinot, ka viņam draud Sibīrija, savu īpašumu pametis un dzīvojis kaut kur Jēkabpils pusē. Kaut vācu okupācijas laikā P.Akmeņgrauzis nebija ne šucmanis, ne arī kādā administratīvā amatā, tomēr pēc kara viņš tiesāts par sadarbību ar nacistiem. Pēc izsūtījumā pavadītiem astoņiem gadiem atgriezies dzimtajā pusē un atlikušo mūžu nodzīvojis māsas ģimenē Gobās, kas bija nodalītas no Akmenscūciņu zemes. Atmodas laikā reabilitēts. Pirmskrīzes rādītāji nav mērķisŠodien ne Akmenscūciņu māju, ne arī kaļķu dedzinātavas vairs nav. Tās ir noraktas, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados karjerā izvēršot dolomītu ieguvi. Līdz mūsdienām no tolaik izveidotā karjera izņemti apmēram deviņdesmit procenti iežu. «Latvijas Autoceļu uzturētājs» iegādājies zemi karjeru paplašināšanai, un tad to kopējā platība pārsniegs 100 hektāru. Izstrādāto karjeru vietās izveidojušies dīķi.Nelielā kantorītī, kas atrodas blakus autosvariem, uz kuriem piestāj no karjera izbraucošās automašīnas, satiekam karjera vadītāju Jāni Stārastiņu, mehāniķi Normundu Ūtēnu, kurš pārzina karjera tehniku, un «Latvijas ceļu uzturētāja» Jelgavas ceļu rajona izpilddirektoru Aivi Jansonu. «Nereāli būtu sasniegt 2008. gada līmeni, kad valsts ekonomika pārkarsa un dolomīta ieguve Akmenscūciņās, strādājot trīs maiņās, sasniedza 230 tūkstošus kubikmetru. Taču 150 tūkstošu kubikmetru līmenis, ko pēc sāpīgā kritiena līdz 83 tūkstošiem kubikmetru, sasniedzām pērn, arī šogad būtu reāls,» teic A.Jansons. «Akmenscūciņu» apsaimniekotāji izrāda iespaidīgo, jaudīgo tehniku. J.Stārastiņš stāsta, ka agrāk darbs karjeros skaitījies kaitīgs, taču pirms trim gadiem iepirktajā japāņu buldozerā vai ekskavatora kabīnē ieplūst caur gaisa filtru attīrīts gaiss. Optimālo temperatūru tur vasaras karstumā uztur kondicionieris. Darba apstākļi ir krietni uzlabojušies. Vienīgi dārdošā šķembu drupināšanas iekārta esot «veca kā tautas dziesma». Tā, rūpīgi kopta, darbojas no padomju laikiem. Pašlaik darbs Akmencūciņās ir 14 cilvēkiem, tas rit divās maiņās no pulksten sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Lielākoties strādājot vietējie, daļa no desmit kilometru attālās Iecavas. Par biznesu ar presi nerunāMetrus trīssimt tālāk stāv uzraksts, kurš vēsta, ka tur sākās privātfirmas «DSG karjeri» teritorija. Pusdienas pārtraukumā tur mazā, siltā vagoniņā atrodas trīs vīri. Viņi nav runīgi, pastāsta vien to, ka firma Akmenscūciņās strādā trīsarpus gadu, tā apgūstot karjerus arī citās vietās un darbi sokas labi. Autosvaru pie iebrauktuves uzņēmuma teritorijā nav. Dolomīta kravas tiek svērtas vienkāršāk – ar iekrāvēja kausiem. «Karjerā strādājam piecas dienas, pēc tam tikpat gara atpūta,» teic vīrs kombinezonā. Viņam mājas esot Madonas pusē. Darbdienu naktīs viņš atpūšoties Emburgā, kur firma īrē dzīvokli. Pašvaldības priekšstāvis J.Vīgants teic, ka abi konkurējošie uzņēmumi pagastam ir vienlīdz labi. Nodokļus maksājot kārtīgi. Zeme noder mellenēmPa ceļam uz Akmenscūciņām redz ne vienu vien pamestu māju. Sakopta, taču tukša stāv arī 19. gadsimta beigās grāfa Pālena būvētā Salgales skolas vecā ēka. Agrākā direktore Ilga Jaks stāsta, ka skola tur atradās līdz astoņdesmitajiem gadiem, kad atjaunots Staļģenes tilts pār Lielupi. Tolaik bijusi doma, ka Salgales pagasta bērni varētu iet mācīties uz paplašināto Staļģenes skolu. Tomēr katrā upes krastā palikusi sava skola ar savām senām tradīcijām. Akmenscūciņām tuvējās Kasparu mājās dzīvo pensionāre Virgīnija Liepniece. Viņa atceras sešdesmitos gadus, kad karjerā darbojies vecais kaļķu ceplis, kas vēlāk iznīcis. Laika zobs Kasparu koka ēku diezgan pabojājis, ziemā istabu esot grūti piekurināt.Kaimiņieni Auniņu saimnieci Initu Spuru satiekam rosāmies melleņu krūmu laukā. Viņa stāsta, ka zeme šajā pusē ir diezgan skāba un purvaina. Pļavas būtu labas govīm, taču tām saimniecībā trūkstot darba roku. Tādēļ viņa audzējot cūkas, kurām barība tiek pirkta. Šogad I.Spura nolēmusi eksperimentēt – ceturtdaļhektāra platībā sastādītas lielās krūmu mellenes. Izdevumi augsnes sagatavošanā bijuši ievērojami, taču viņa cer, ka tie atmaksāsies, jo pieprasījums pēc šīm ogām esot liels. Vēl tikai, pirms laukus klāj sniega kupenas, esot jāpaspēj melleņu stādiem apkārt apvilkt divus metrus augstu sētu, lai meža zvēri netiek klāt. Mežu apkārtnē daudz, arī vecos laukus apmežojis ne viens vien saimnieks. VIEDOKLISIvars Strautnieks, Latvijas Universitātes profesors, agrākais garoznieks Akmenscūciņu dolomīts nav tik dekoratīvs kā Saulkalnē, nav tik izturīgs kā Biržos un Pļaviņās. Taču šī ir vienīgā atradne Viduslatvijā uz dienvidiem no Rīgas līdz pat Lietuvas robežai, turklāt tā slānis atrodas tikai viena divu metru dziļumā. Dolomīti veidojušies seklā jūrā pirms aptuveni 370 miljoniem gadu (Devona periodā), kad Latvijas teritorija atradās pie ekvatora.
