Sabīne Sīle – dinamiskā ideāliste «Baltic Projekt Consulting» (Baltijas projektu konsultācijas firmā) salīdzinoši nesen strādā par aktivitāšu vadītāju projektā, kas pēta dzimumlīdztiesības jautājumus.
Sabīne Sīle – dinamiskā ideāliste “Baltic Projekt Consulting” (Baltijas projektu konsultācijas firmā) salīdzinoši nesen strādā par aktivitāšu vadītāju projektā, kas pēta dzimumlīdztiesības jautājumus.
Viņa nav pārliecināta, ka ir īstā runātāja šajā jomā, tomēr Sabīnei ir vairākas priekšrocības – vispirms viņa pieņem izaicinājumu tapt un pārtapt, izmantojot konstruktīvu, analītisku domāšanu, otrkārt, izmanto piedāvātās iespējas, treškārt, pēc divu gadu mācībām Honkongā Sabīne apguvusi psiholoģiju Gordona koledžā ASV. Šajā mācību iestādē paralēli bija jāapgūst ļoti plašs zinātņu spektrs, ieskaitot fiziku, sociālās attīstības teorijas, vides zinības, socioloģiju, mūziku. Augusi, no vienas puses, Latvijā netipiskā ģimenē, jo tēvs ir mācītājs. Tā varētu būt arī ļoti tipiska, ja ņem vērā, ka kristīgā tradīcija sašaurinātā izpratnē diezgan strikti nodala sievietes un vīrieša lomas ģimenē un sabiedrībā. Tomēr, pēc Sabīnes teiktā, ģimenes līdera lomu vairāk sliekusies pildīt viņas mamma, tāpēc nav brīnums, ka ģimenes jaunākā atvase iesaistījusies darbā, kas uzsver līdztiesības nozīmīgumu.
Vīrieši rindu neveido
Sabīne rosināja palūkoties uz situāciju mazliet netipiski – interesanti, ka mums pat prātā neienāk, ka arī autobusu pieturu izvietojums pilsētā var būt diskriminējošs sievietēm, jo tieši viņas vairāk pārvietojas ar sabiedrisko transportu un tieši viņu intereses būtu vairāk jāņem vērā. Nepiedienīgs būtu apgalvojums, ka pat sabiedrisko tualešu pieejamība ir nepārdomāta. Tomēr tā tas ir. Vīriešiem tualešu pieejamība ir vienkāršāka, rindu nav.
S.Sīle iesaistījusies projektā “Profesiju segregāciju cēloņu mazināšana”. Tas būs pētījums par atšķirībām horizontālā profesiju segregācijā (“segregatio” latīniski nozīmē atdalīšana, norobežošana). “Vertikālā segregācija pēta augstos amatos esošo vīriešu un sieviešu īpatsvaru, horizontālā – sieviešu un vīriešu nodarbinātību atsevišķās jomās, kuras tradicionāli uzskata par vīriešu vai sieviešu jomām un kurām visbiežāk par iemeslu ir tradīcija un darba samaksas apmērs, sabiedrības neieinteresētība mainīt domāšanu, citi faktori. Piemēram, daudziem vīriešiem padodas darbs ar maziem bērniem, taču bērnudārzos viņi nestrādā. Bet vai nevajadzētu? Sevišķi, ņemot vērā nepilno ģimeņu īpatsvaru Latvijā un vīriešu neaizvietojamo lomu bērnu audzināšanā.”
Kritiskas domāšanas iespējas
Kādas zināšanas, dotības, iemaņas nepieciešamas projektu aktivitāšu vadītājam? “To nevar iemācīties. Tas ir elastīgums un domāšanas veids. Ļoti palīdz kritiskā domāšana un izglītības vispusīgums. Katram projektam ir citi kritēriji. Liela nozīme ir iepriekšējai pieredzei, tomēr puse no veiksmes ir māka pielāgoties jaunajiem noteikumiem, ļoti svarīga ir spēja komunicēties, bet, ja vajag, var arī tā – tupeli durvīs, jo informācija nepieciešama. Nepārtraukti iznāk sastapties ar cilvēkiem, kuriem pēc būtības vajadzētu ieinteresēties par piedāvāto tēmu un piedalīties, bet bieži tā nenotiek. Atruna – mums jau tāpat daudz darba… Bet es vēlos mainīt situāciju Latvijā. Saprotu, ka izmaiņas jāveic sistēmā. Tām jābūt pakāpeniskām. Ilgtspēja var būt tikai tad, ja attīstības virzības gaita notiek kompleksi, nevis atsevišķās nozarītēs kaut kādi uzlabojumi. Daudzu projektu galamērķis mūsu firmai ir rekomendāciju iesniegšana valsts ministrijās. Ja tie izrādās praktiski lietderīgi, tos izplata pašvaldībās. Tad paliek iespēja – to pieņemt vai nepieņemt, ieviest vai ne. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir vēlme mainīties, izmantojot pašreizējos resursus.
Sadzīvot ar citādo – grūti
Sabīne, augusi skaidri definētā “pareizi” un “nepareizi” saudzējoša un mīļa ģimenes lauciņā, 17 gados, pateicoties savai uzņēmībai, nonāca svešā vidē – Li Po Chun Apvienotajām pasaules koledžā Honkongā. Tur bija jāpārskata savi vērtību kritēriji. “Atšķirības visbiežāk redzam kā nepārvaramu šķērsli. Honkongā nonācu kā operāciju zālē. Man bija jāsadzīvo ar svešām smaržām, garšām, cilvēkiem, tradīcijām, reliģijām. Biju viena ar naudu vai bez, neviens mani nebalstīja. Man bija izvēle – sacelties pret to visu vai palūkoties uz lietām no citas puses. Un es mācījos sadzīvot ar citādo un pat iemīlēt to. Tieši tad, kad blakus nebija ierastās vides – vecāku, draudzes, baznīcas, domubiedru –, nostiprināties savā ticībā.” Svešajā zemē Sabīne ieraudzīja, ka nav svarīgi – budists, musulmanis vai kas cits, – ja esi pārliecināts kādas reliģijas pārstāvis, “baltajam misionāram” nevajadzētu būt par “pēdējās patiesības” paudēju. “Ar kādām tiesībām es varētu teikt kristiešiem tik pierasto – “viņi iet uz elli”? Viss piedzīvotais paplašināja robežas un izpratni.” Šīs skolas mērķis ir tieši tāds – visu krāsu, rasu un reliģiju bērni no dažādām valstīm vienoti par mieru un mierā. Sastapšanās ar grūtībām ir viena no ticības pārbaudes metodēm. Pārāk sterila un pareiza ticība var garlaikot vai nu pašu, vai citus.
Plikās nabas politika
“Sabiedrība, valdošā reliģija, kultūra ietekmē savstarpējās attiecības un lomas, tomēr problēmas ir līdzīgas. Nav svarīgi, vai tā ir Latvija, Ķīna vai Amerika. Vienmēr un visur nonāk pie viena – vērtībām, lomām, dzīves jēgas, cilvēka būtības. Likums var juridiski noteikt kādas lietas, bet tradīcija un kultūra nosaka, kā to pilda. Neesmu eksperts. Trīs gadus padzīvot citās valstīs nenozīmē visu zināt. Tomēr interesanti, ka gan Honkongā, gan ASV sadraudzējos ar līdzīgām ģimenēm. Abās – vīri praktizējoši juristi. Abās – vienas un tās pašas problēmas. Ir nauda, bet nav laika attiecībām. Latvija arī dodas šajā virzienā. Un ne tikai šajā. Rīgas lidostā ir līdzīgi kā atpalikušajā Jao ciematā Ķīnā. Ir ērti izmantot sociāli nelabvēlīgo situāciju. Kā mācītāja meita es varbūt redzu sakāpināti. Mēs bijām nelielā Jao cilts ciematiņā nedaudz pastrādāt un citādi parūpēties par vietējiem skolēniem. Pirmais, kas lika manīt nabadzību, bija puskailas sievietes un to pieejamība. Visur, kur ir pārāk daudz neatrisinātu sociālo problēmu, dažādas etniskas minoritātes, zeļ šāds bizness. Arī Latvijā.
Rīgas lidostā ar puspliku sieviešu palīdzību uz milzīgi liela plakāta tiek informēti iebraucēji par naktsklubu iespējām. Nav jābrīnās, ja par Latviju domā kā par zemi, kur var atbraukt lēti izklaidēties vīrieši pirms kāzām. Ārzemniekiem šķiet, ka Latvija sevi ir pārdevusi un iedzīvojas uz skaistu sieviešu rēķina. Ir kritiski jādomā, kāpēc tas tā notiek.”
Bet, ja runājam par pērkamību, tad sievieti izmanto visur – viņa reklamē veļas pulverus, biksītes, trauku mazgājamos, dīvānus un sevi pašu. Viņa ir mazgātāja, tīrītāja, ielasmeita, māte, skolotāja, sanitāre un visbeidzot… arī dzērāja. Ja vīrietis nodzeras, tas vēl tā, taču sieviete!
Bet kāpēc viņi abi nodzeras? Kurā tirgū viņi zaudē – darba, morāles, mīlestības, pienākumu, savstarpējo attiecību tirgū? Redz, kāda “krutka”!
