Alunāna Jelgavas teātrī tapis jauns Annas Brigaderes lugas «Sprīdītis» iestudējums.
Pirmizrāde teātrī vienmēr ir īpašs notikums. Visas pazīmes liecina, ka pasakainus brīnumus izdosies piedzīvot arī tiem laimīgajiem, kas būs liecinieki režisores Lūcijas Ņefedovas veidotajām «Sprīdīša» izrādēm uz Jelgavas kultūras nama skatuves sestdien (pulksten 16) vai svētdien (pulksten 14).– Manos un, kā šķiet, arī vairāku citu dažādu skatītāju paaudžu priekšstatos Jelgavas teātris vispirms liek atcerēties ne tikai joku lugas iz Ādolfa Alunāna, bet arī pasaku Sprīdīti, kurš laimes zemi uz šīs skatuves Agra Krūmiņa (tagadējā Ventspils teātra režisora) vai Jelgavā labi pazīstamā Alda Barona izskatā pirmo reizi meklēja jau teju pirms pusgadsimta.Mēs ar režisori Intu Aleksi vienmēr esam domājušas par to, ko teātris var dāvāt Jelgavas bērniem. Viņa savulaik iestudēja «Sprīdīti», es Morisa Māterlinka «Zilo putnu». Mūsu teātrī Annas Brigaderes lugai «Sprīdītis» šis ir ceturtais iestudējums. Pirmie tapuši Alekses vadībā, viņa ar saviem audzēkņiem piedalījusies arī filmas «Sprīdītis» tapšanā.Tuvojas liela un skaista jubileja – «Sprīdīša» autorei šogad (1. oktobrī) aprīt 150 gadu. Domāju, mums kā kārtīgiem zemgaliešiem šis notikums jāatzīmē ar pienācīgu cieņu. Mainījušās paaudzes, un starp tagadējiem bērniem netrūkst arī tādu, kas vispār nezina, kas tas tāds – Sprīdītis.Otrkārt, lugas augstās ētiskās un estētiskās vērtības šodien skan vēl spēcīgāk. Formula «Dievs, Daba, Darbs» ir šifrs visiem Annas Brigaderes darbiem. Esam daudz grēkojuši gan pret dabu, gan pret darbu, gan pret Dievu, tāpēc Brigaderes atziņas, kurām faktiski piemīt pasaules vēriens, ļoti gribējās dot mūsu jaunajai paaudzei kā ceļamaizi.– Vai jaunajā iestudējumā centīsieties ar ko pārsteigt? Varbūt būs kas iepriekšējos «Sprīdīša» uzvedumos neredzēts?Man ļoti nepatīk šāda nostādne – pārsteigt par katru cenu. Lielākā nelaime teātros ir tad, ja režisori cenšas sevi apliecināt – lai tikai būtu ne tā kā agrāk, bet nepūlas atklāt to, kas ir pašā mākslas darbā. Neatdot cilvēkiem klasiķa domu ir liela kļūda, neviens režisoram nav devis tādas tiesības – izvarot dramaturģisko materiālu.Manā iestudējumā arī būs jauninājumi, bet pavisam cita rakstura. Piemēram, Brigaderes lugā vēju balsis skan «aizkadrā», bet mums četri jauni zēni četru vēju lomās darbosies uz skatuves. Arī «tumsa nāk!» mums būs pavisam reāla darbība. Bet vējiem, kur nu vēl gaismai un tumsai, ir dziļi simboliska, pat filozofiska nozīme. Tā ka neviens nevarēs teikt, ka «Ņefedova izrādei nekā jauna nav devusi».Darbs ar «Sprīdīti» man bija viegls tādā ziņā, ka Brigaderes daiļradi zinu no galvas, un viņas pasaules uztvere man nesagādāja problēmas, jo ir man tuva.– Vai tikpat tā ir tuva arī jaunajiem?Par to man ir zināmas bažas. Teikšu, ka man ne pārāk patīk, kā tagad skolās māca literatūru. Tiem, kuri darbojas pie mums teātrī, gan tā nav problēma. Jau no režisores Intas Alekses laikiem teātrī pastāv pēctecības programma: dramatiskais pulciņš – studija – teātris. Jaunieši, kas domā par režiju, nodarbojas ar bērniem. Šajā iestudējumā mazākie aktieri ir no Ilvas Zvilnas audzināmajiem.Bērni vispār ir ļoti gudri. Protams, ne visi, bet viens otrs ir tāds filozofs un gudrinieks, ka vari tikai pabrīnīties. Daudzi gan aizrāvušies ar Sūzenu Kolinsu un vampīriem, bet, ja šo literatūru pats esi lasījis, viņu acīs vari tikai celties. Svarīgi zināt, ar ko dzīvo mūsdienu bērni, tad ir, ko pārrunāt.– Vai ar viņiem var runāt arī par Sprīdīti?Var pat pabrīnīties, bet Sprīdīti zina praktiski visi. Pat tie, kuri nemaz nav nekādi lasīšanas korifeji. Esmu ievērojusi, ka bērni ļoti skatās «multenes». Man kā vecmāmiņai varbūt šķiet, ka tas nav tas labākais veids, kā iepazīt literatūru, bet viņiem ļoti attīstīta ir tieši vizuālā uztvere. Bet pasakas viņi grib klausīties tāpat kā iepriekšējo paaudžu bērni.– «Sprīdītis», kā jau teātrī, taču nebūs tikai klausāms.Kā nu bez skatīšanās, tāpēc noteikti jāatzīmē Valentīna Romanovska-Freiberga, kas izveidojusi brīnišķīgus kostīmus. Dažam var šķist pat pārāk izskaistināti, bet tāpēc jau tā ir pasaka. Bet, milzi Lutausi pirmo reizi ieraugot, pat pārsmējāmies, tik asprātīgs bija risinājums. Nepārspīlējot varu teikt – tādi kostīmi nevienā «Sprīdītī» nekur vēl nav bijuši.Kā scenogrāfs mūsu teātrī debitē Raitis Junkers. Toties mūzikai izmantojām jau no kinofilmas labi pazīstamo Imantu Kalniņu, kaut arī šajā ziņā būs jaunums – to papildinās fragmenti no Ceturtās simfonijas. Viedoklis Jānis Dūrējs, Sprīdīša lomas atveidotājs Iepriekšējos «Sprīdīša» iestudējumus Jelgavā nemaz neesmu redzējis, kas varbūt ir pat labi. Zinot, kādi ievērojami teātra ļaudis agrāk spēlējuši šo lomu, apzinos, ka man uzticēts liels gods – spēlēt Sprīdīti. Es gan netaisos ar saviem priekšgājējiem sacensties par to, kurš labāks, domāju, ka mēs visi darbojamies vienā virzienā. Velkot paralēles ar mūsdienām, domāju ne tik daudz par aicinājumu prombraucējiem atgriezties, mana pārliecība ir tāda, ka vispār nav ko braukt citur laimi meklēt, tā rodama tepat Latvijā. Annas Brigaderes «Sprīdītis» ir labākā latviešu bērnu luga, tā jāredz katram bērnam arī mūsdienās. Tikai tad, ja iepazīts latviešu Sprīdītis, var izmēģināt arī Harija Potera un citu svešzemju varoņu sabiedrību.
