Trīs dienas saulē, smiltīs un laipnos cilvēkos, laivojot pa Ziemeļvidzemi gar igauņu robežām
Jau septiņas vasaras kādā nedēļas nogalē savācamies vairākas ģimenes, lai laivās dotos pa Latvijas upēm. Šoreiz bija izvēlēts apmēram piecdesmit kilometru maršruts līkumainajā Gaujas vidustecē Ziemeļvidzemē Igaunijas pierobežā, Apes un Valkas novadā. Livonijas Indriķa hronikā šīs vietas pierakstītas senajai latgaļu valstij Atzelei. No jaunākiem laikiem ļaudis tur lepojas ar dzejnieku Ojāru Vācieti (1933 – 1983), kurš mācījies Gaujienas vidusskolā, un Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātāju komponistu Jāzepu Vītolu (1863 – 1948), kuram par izciliem nopelniem 1922. gadā Latvijas valsts piešķīra daļu no Gaujienas muižas – Anniņas. Laižoties lejup pa Gauju, apcerošās domas gan jācenšas salāgot ar ļoti konkrētu uzmanību, lai laiva neienesas sīko straumīšu apskalotā smilšu sēklī vai bīstami netiek piespiesta galvenās straumes upē ieskalotai priedei vai bērzam, kas pārvērties par siekstu. Lepojas ar «Pūt, vējiņiem!»Piektdienas rītā pulksten pusastoņos atstājām Jelgavu un ap vienpadsmitiem bijām Apes novada Vidagā, agrākajā kolhoza centrā ar asfaltētu ielu. Tās vienā pusē – savrupmājas, otrā – piemājas zemīte, kur viens no vidadziešiem ierīkojis vīngliemežu audzētavu. Iela beidzas palienē pie Vizlas ietekas Gaujā. Turpat arī blakus lielais Vizlas akmens, uz kura 1973. gadā pēc Raiņa motīviem uzņemta Rīgas kinostudijas filmas «Pūt, vējiņi!» epizode, kur brūtgānu centās pieburt aktrise Astrīda Kairiša Zanes lomā. To Vidagā labprāt atceras vēl šodien. No pagājušajā nedēļā Jelgavas pusē piedzīvotajām lietusgāzēm, šķiet, Ziemeļvidzemei nebija ticis nekas. Lauku ceļi putekļaini, krītoties ūdens līmenim, no upes līda laukā akmeņi un siekstas. Pusotra stunda pagāja trīs saliekamo tūristu smailīšu samontēšanai. Pulksten 14 – aiziet!Ar pieri pret siekstuPēc trim kilometriem Vidzemes šosejas Virešu tilts pār Gauju. Droši vien atjaunots par ES naudu. Virešnieki, kas pāris vietās peldējās vai makšķerēja, laipni un patīkami. Īsajās sarunās, laivai pa straumi garām slīdot, daudz labvēlības. Sešgadīgā meitiņa Gundega, kas pirmo reizi mēģināja airēt, man jautāja: «Kas tev labāk patīk – zivis vai dēles?» Dēles gan daudz nemanīja, bet svarīgi, ka jaunam cilvēkam tādā pārgājienā viss liekas patīkams. Sevišķi tas jāsaka par peldēšanos. Likās, ka bērni būtu gatavi nevis sēdēt laivā, bet peldēt tai blakus. Gundegai gan pārmērīgā peldēšanās kāre beidzās ar nirstot pret siekstu pārsistu pieri. Taču laimīgi asaras nožuva un drīz vien no laivas priekšgala atskanēja bērna dūdošana ar pirmsskolas nodarbībās mācītu tautas dziesmu par miglu, rasu un atrasto kumeliņu. Gaujienā LīvānosPirmās dienas vakarā nebija īsti skaidrs, kur nakšņosim. Lūkojām pēc lēzenāka krasta. Te piepeši pie vienas sērītes pļavā aiz krūmiem bija dzirdama trimmera «dziesma». Būs, kam padomu palūgt! Tā iepazināmies ar gaujenieti Domeniku, vectēvu, kas pļāva taciņu, lai mazbērniem patīkamāka iešana pie upes. «No manas mājas sliekšņa līdz Gaujai 397 soļi, bet atpakaļ – 394,» smēja Domeniks un paskaidroja, ka, kāpjot pa taciņu krasta nogāzē, soļi ir garāki, bet tekot lejup – īsāki. Viņš viesmīlīgi aicināja celt teltis ciema nomalē savas mājas rūpīgi «nofrizētajā» zālienā. No piedāvājuma tomēr atteicāmies, jo no pieredzes zinājām, ka vakarā gribēsies izdziedāties, un tad jau labāk, ka ir tas 397 soļu attālums.Brīdi vēlāk pa taciņu uz Gauju nāca māte ar diviem bērniem, tad vēl arī runīgais traktorists Guntis, kurš teica, ka dzīvojot Līvānos. Ar to vajadzēja saprast septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Līvānos ražotās mājas. Viņš stāstīja, ka visu dienu pļāvis zāli, lai zemes īpašnieki saņemtu ES maksājumus. Siens gan esot vajadzīgs retajam. Atceļā laukos netālu no Gaujienas redzējām divus ganāmpulkus. Taču vienu divas gotiņas arī tajā pusē tur retais. Guntis mums ierādīja avotiņu, kur ņemt ūdeni putras un tējas vārīšanai, un piebilda, ka Jelgavā dzīvojot viņa meita. Norvēģu meiteņu priekšnesumsSestdienas rīts sākās ar gājienu uz Gaujienu balsot referendumā. Nopietnas diskusijas, par ko vajadzētu atdot savu balsi, mūsu vidū gan nebija. Laukumiņā pie tautas nama un tūrisma informācijas centra no divām «tumbām» skanēja disko un izjusti dejoja piecas liela auguma, šķiet, tikko pilngadību sasniegušas meitenes. Skatītājos bija apmēram tikpat daudz Gaujienas pusaudžu. Kā mums paskaidroja meitene, kas pie tautas nama dalīja Vācijā drukātas kristīga satura lapiņas ar nosaukumu «Atbilde neizpaliks», dejotājas bija norvēģietes. Uz pašu koncertu kristīgie jaunieši aicināja vakarā. Sarunā neviena vārda par briesmīgajiem terora aktiem, kas iepriekšējā dienā bija notikuši Norvēģijā un par kuriem mēs savā atpūtas pārgājienā uzzinājām tikai sestdienas vakarā agrākajās Gaujas pārcēlāja mājās Jaunrāmniekos. Tur vasarās dzīvo pensionāre, šajās mājās dzimušā rakstnieka Artura Vilka meita, kurai savukārt divas meitas esot ieprecējušās Norvēģijā. Pārdomājot redzēto, tad likās savādi, ka sestdien Gaujienā dejoja kristīgās norvēģu meitenes. Taču dzīve tāpat kā upes straume iet tālāk. Lūdz Dievu un dejo! Starp citu, šonedēļ Gaujienā bērnu un jauniešu ir daudz, jo tur jau septīto vasaru darbojas «Vītolēnu» nometne. No visas Latvijas Gaujienā sabrauc mūzikas skolu audzēkņi, viņiem pat sanākot simfoniskais orķestris. «Vītolēni» – tas, protams, par godu Jāzepam Vītolam.Airi saucam vienādiJaunrāmnieki mums bija pēdējās latviešu mājas Gaujas labajā krastā. Divus līkumus tālāk apmēram trīsdesmit kilometru garumā upe kļūst par robežu starp Latviju un Igauniju, kur Gauju sauc par Koivu. Cēli vairākās vietās upes labajā krastā stāv igauņu valsts robežstabi. Diemžēl kreisajā krastā neko analogu nemanījām. Kāpēc mums nav tās pašapziņas? Kāpēc igauņu pusē lauku mājām ir jauni metāla jumti, bet mums tomēr dominē padomju laiku šīferis, ja ne pavisam pamesti grausti? To atšķirību būtu daudz. Tomēr ir arī kopīgais. «Aire! Aire!» piepeši Gaujas krastā uzsauca divi igauņu vīri, kad biju piebraucis pie viņu makšķernieku kompānijas ar pieciem bērniem, lai kartē precizētu atrašanās vietu. Brīdī, kad vandījos pa somu, ūdenī bija ieslīdējis smailītes airis, kas varēja aizpeldēt uz jūru.
