Agrofirmas «Jelgava» dzirnavās Līvbērzes pagasta Vārpas ciematā mēnesī miltos tiek pārstrādātas nedaudz vairāk nekā desmit tonnas graudu.
Agrofirmas «Jelgava» dzirnavās Līvbērzes pagasta Vārpas ciematā mēnesī miltos tiek pārstrādātas nedaudz vairāk nekā desmit tonnas graudu.
Pēc ilggadējā meldera Leona Baumanovska vērtējuma, tas nav daudz. Dzirnavu jauda 12 stundās ļauj saražot 700 kilogramu bīdelētu miltu. Bet savulaik pasūtījumu bijis tik daudz, ka dzirnavu meistari ar visu nav varējuši tikt galā.
– Reizēm bīdelēšanai dzirnavās vienlaikus bija nokrautas kādas 25 tonnas graudu. Tādu daudzumu pat mēneša laikā lāgā nevarēja pārstrādāt, – atceras melderis.
Nu ikdiena rit mierīgi. Pat neatkarīgi no jaunās ražas laika norisēm. Dzirnavu galvenais klients firma «Klētnieks» no Sidrabenes pagasta Garozas mēnesī bīdelēšanai piegādā vidēji desmit tonnu graudu. Pārsvarā rudzus, lai ceptu rupjmaizi un saldskābo maizi. Ar malšanas gaitā iegūtajām rupjajām klijām nober cepšanas formu pirms maizes klaipa novietošanas uz tās, bet smalkās klijas aiziet lopbarībai.
Melderis, zinot, ka uzturzinātnieki un kosmetologi klijas atzīst par ļoti vērtīgām, spriež, ka tādai mantai izmantošanas apjoms būtu paplašināms. Taču tā jau ir cita tēma.
Par graudu tonnas pārstrādi bīdeļmiltos agrofirmai jāmaksā 33 lati. Miežu tonnas pārstrāde putraimos maksā 27 latus. Rundāles pagasta dzirnavās graudu tonnas pārstrāde bīdeļmiltos maksā 36 latus, rupjais malums – 26 latus, graudu pārstrāde putraimos – 31 latu. Savukārt «Jelgavas dzirnavas» individuālus pasūtījumus nepieņem.
Tagad Vārpas dzirnavās saimnieko tikai viens meistars. Ievērojami mazāk nekā pirms gadiem četriem ir arī individuālo klientu. Tagad viņi vairāk prasa pārstrādāt graudus putraimos. Acīmredzot maizes cepšana pašu mājās iet mazumā. Ne tikai tāpēc, ka samazinās īstu cepšanas lietpratēju skaits, bet arī tāpēc, ka cilvēki kļūst racionālāki.
Tiesa, Vārpas dzirnavās bīdelētie milti der tikai maizes cepšanai, jo Latvijas laika dzirnavām nav tik daudz sietu kā modernajām. Līdz ar to bīdelējums nav īsti piemērots smalkāku konditorejas izstrādājumu cepšanai. Leons Baumanovskis rāda gandrīz caurspīdīgu materiālu, un skaidro, ka vienā tā kvadrātcentimetrā var saskaitīt 21 caurumiņu (protams, ne jau ar neapbruņotu aci), kas liecina, ka šejienes dzirnavām ir 21 siets. Savukārt pilsētas dzirnavās vienā kvadrātcentimetrā saskaitāmi veseli 56 caurumiņi, un tāds siets nodrošina īsti smalku malumu.
Dzirnavas uz šo vietu no Jelgavas pārvestas kolhoza «Vārpa» priekšēdētāja Zeltiņa laikā, kurš pats bijis īsts meldera darba lietpratējs. Iekārtas darbinātas no pirmās Latvijas laikiem, bet galvenais dzirnavu agregāts, kā liecina gravējums, izgatavots Drēzdenē 1890. gadā. Taču joprojām iet kā pulkstenis.
– Visu laiku jāseko līdzi iekārtu darba ritmam, jāieklausās, – saka Leons Baumanovskis, kas Vārpas dzirnavās saimnieko vismaz 15 gadu un ir tuvākā un tālākā apkaimē atzīts meistars. Bet pavisam viņa meldera stāžs sniedzas vairākos gadu desmitos. Pēdējos gados, kā jau dzirnavās pienākas, šeit pastāvīgu māju atradusi pelēkraibā Mince, kas savu meistara gādāto «maizīti» godam nopelnot: te neatrast nevienu žurku vai peli, ko parasti pievilina maizes smarža.
Lai darba ritms nenojuktu, vienu vai divas dienas katru mēnesi meistars velta dzirnavu visai daudzo iekārtu pārbaudei un sakārtošanai. Dzirnavas tiek iztīrītas arī ikreiz pēc kārtējās malšanas, bet grīdas jātīra vairākas reizes cēlienā. Apjomīgo dzirnavu iekārtu apkalpei pietiek ar vienu elektromotoru. Mēnesī tas elektrību patērē vidēji par 40 latiem.
