Redaktore iedeva man vēstuli, kas varētu derēt «Novadiņam». Cilvēkam ir kaut kas sakāms par Trīsvienības baznīcas torni un tur Staļina laikos uzvilkto Latvijas karogu, par Lielupes tilta būvniecību, mācībām vakara vidusskolā.
Redaktore iedeva man vēstuli, kas varētu derēt “Novadiņam”. Cilvēkam ir kaut kas sakāms par Trīsvienības baznīcas torni un tur Staļina laikos uzvilkto Latvijas karogu, par Lielupes tilta būvniecību, mācībām vakara vidusskolā. Bet rokraksts tik nesalasāms, ka no sākuma līdz beigām var saprast tikai divus jaukus teikumus – uzrunu “Mīļās “Zemgales Ziņas”!” un nobeigumā piebildi: “Piedodiet, ja ir kāda kļūda.” Paraksts neskaidrs, atpakaļadreses nav. Pētot rokrakstu, šķiet, ka vēstuli pārrakstījis kāds jaunāks cilvēks. Lūdzam autoru atsaukties vēlreiz, citādi vēstule tā arī paliks neizlasīta.
Skaidrāk salasāma ir kāda bijušā jelgavnieka vēstule. Vīrs iegājis astotajā gadu desmitā. Viņam ir kas sakāms par kritušajiem leģionāriem, un tāpēc viņš grib tikties ar kādu žurnālistu. Bet atkal – neskaidrs vēstules paraksts un nav arī atpakaļadreses vai telefona. Uzvārdu, šķiet, var salasīt – Mušķis. Taču ar tādu uzvārdu telefonu grāmatā ir četri numuri. Labi, ka nav krietni vairāk – jācer, ka atradīsies.
Žurnālista gaitās pirms kādiem septiņiem gadiem man Valmieras policijā ar lepnumu rādīja jaunu datorprogrammu, ar kuru var ļoti ātri salīdzināt pirkstu nospiedumus un pēc ārējām pazīmēm noteikt cilvēku, par kuru zināma tikai aptuvena dzīvesvieta, vecums, matu krāsa vai kāda cita pazīme. Redakcijā tādas datorprogrammas pagaidām nav, tādēļ, mīļie lasītāji – vēstuļu rakstītāji, skaidri (var drukātiem burtiem) uzrakstiet savu vārdu un norādiet arī koordinātas!
Žurnālista darbs brīžiem ir tāds kā garīdznieka pienākums. Tev jāuzklausa cilvēks, kaut gan pirmajā brīdī neredzi, kā informāciju varētu izmantot avīzē. Taču vispirms līdz šim cilvēkam ir jānokļūst.
Veciem cilvēkiem, ja viņus ļoti nav nomocījušas slimības, bieži vien rokraksti ir izcili skaidri un skaisti – kā liecība par kādu stabilu, pamatīgu dzīves saprašanu, cieņu un pašcieņu. Tu lasi un baudi rokrakstu vien. Tā tas, piemēram, bija ar nesen aizsaulē aizgājušā mežinieka, daudzu rakstu autora Imanta Liekniņa vēstulēm. Jaunie, sevišķi vīriešu kārtas pārstāvji, parasti raksta citādi. Arī es pats esmu atskārtis, ka ar roku vairs lāgā nemāku rakstīt. Pierasts jau ar datoru. No vienas puses, protams, tas ir ieguvums. No otras – zaudējums. Sievas vecmāmiņa, kurai nu jau pāri deviņdesmit, kopš savām jaunības dienām ir rakstījusi dienasgrāmatu un nez kāpēc arī saglabājusi dažādas mazbērnu zīmītes: “Aizgājām uz pastu”, “Aizbraucām ar riteņiem uz mežu” u.tml. Acīmredzot tajā vienkāršajā tekstā ir jūtama kāda īpaša sirsnība.
