Piestrādājot par izpalīgu siena talkās un malkas skaldīšanas reizēs, esmu pierakstījis sava Jelgavā dzimušā, bet nu jau aizsaulē aizgājušā Ērikonkuļa atmiņu stāstus.
Piestrādājot par izpalīgu siena talkās un malkas skaldīšanas reizēs, esmu pierakstījis sava Jelgavā dzimušā, bet nu jau aizsaulē aizgājušā Ērikonkuļa atmiņu stāstus. Labprāt gribētu pierakstīt vēl kādas interesantas atmiņas, sevišķi tās, kur ir spēts dzīves grūtībām tikt pāri ar smaidu.
1953. gadā Ēriks bija “lēģerī” formāli no PSRS neatkarīgās Mongolijas teritorijā, kur padomju ieslodzītie būvēja dzelzceļu uz Pekinu. Soda termiņu viņš dabūja, atrodoties dienestā padomju armijā, tika tiesāts it kā par iztrūkumu noliktavā… Īstais iemesls tam gan esot bijis bataljona komandiera brūtes pavešana. “Lēģerī” Ēriks piedzīvoja arī Staļina nāves dienu. Lūk, kādu epizodi viņš šajā sakarā atcerējās.
“Ēdnīcā pieskrien pie mūsu galda tas, ko “lēģerī” kriminālistu žargonā sauc par “šustrij”. Tie ir tikpat kā komjaunieši, kas iet uz augstāku pakāpi noziedzīgajā karjerā. Tā nu “šustrij” jautā:
“Vai tu dzirdēji, ka Staļins bija zaudējis samaņu?”
“Kā tad ne! Pa radiotranslāciju šorīt sešos ziņās teica.”
“Bet vai tu nepateiktu, kad vispār Staļins bija pie samaņas?”
Šis ironiskais “asprātības tests” izplatījies pa visu “lēģeri” bez aizķeršanās.
“Lēģerī” klīdusi arī anekdote par to, kā ieslodzītais dēls raksta mātei vēstuli uz kolhozu, stāstot par saviem jaunajiem dzīves apstākļiem.
“Ja es kārtīgi strādāju, izpildu plānu par 120 procentiem, dienā saņemu kilo un divsimt gramu maizes. Ja kārtīgi nestrādāju, tad piecsimt gramu. Ja vispār atsakos no darba (kaut kas tāds gan gadījies ļoti reti), saņemu 350 gramu.”
Māte raksta dēlam atbildi, kuru beidz ar lūgumu: “Vai tu nevarētu pie sevis iekārtot arī mazo brālīti Mitjku? Mums te kolhozā par izstrādes dienu dod tikai 300 gramu maizes.”
Par pārtikas normām dokumentāla apstiprinājuma trūkst, bet fakts, ka dzīve padomju kolhozā varēja būt drūmāka nekā ieslodzīto “lēģerī”, ir ticams.
