Dagnis Dedumietis cenšas radīt reālāku priekšstatu par strēlnieku varoņdarbu.
Katru nedēļu, sākot no trešdienas līdz pat svētdienai, Valgundes pagasta pašā ziemeļu galā latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju ekspozīcija Mangaļos ir atvērta. Tā ir Latvijas Kara muzeja Mangaļu filiāles vadītāja vēsturnieka Dagņa Dedumieša, kā arī viņa kolēģu Aivara Mitenberga un Māra Ribicka darba vieta. Pirms pāris mēnešiem parādījās vēsts, ka Aizsardzības ministrija, izvērtējot savas finanšu iespējas 2010. gadā, plāno slēgt Ziemassvētku kauju muzeju Mangaļos. Īsi pirms Lāčplēša dienas ministrija paziņoja, ka Latvijas Kara muzeja filiālēm nepieciešamie līdzekļi tomēr atradušies un Mangaļi darbu turpinās. «Nebiju iedomājies, ka saņemsim tādu sabiedrības atbalstu. Mums zvanīja, rakstīja. Paldies visiem, kas lika sajusties vajadzīgiem,» teic Dagnis. Viņš uzskata, ka strādā īpašā vietā. Tīreļpurvā 1916./1917. gada kaujās, pārraujot vācu aizsardzības pozīcijas, latvieši pirmo reizi vēsturē apliecināja savu varēšanu, kas radīja paļāvību arī savas nacionālās valsts dibināšanai. Un šodienas ekonomiskās krīzes laikos muzeja apmeklētāju skaits nemazinās (gadā reģistrēti apmēram 12 tūkstoši, bet daudz ir arī nereģistrēto interesentu). Centrs veidojas MangaļosTaču pirms gadiem pieciem ekskursanti uz Mangaļiem brauca visai reti. Mājās meža vidū atradās ekspozīcija ar kamīnu, kuru deviņdesmito gadu sākumā simboliski aizkūra simts gadu nodzīvojušais vecais strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters. Septiņsimt metru attālumā no Mangaļiem uz vācu vecā aizsardzības vaļņa stāv tēlnieka Ģirta Burvja ozolā cirstais «Zobens», kas iezīmē 1917. gada 5. janvāra (pēc vecā stila – 1916. gada 23. decembra) kaujās pēc pulkveža Brieža metodes bez artilērijas atbalsta smagi izcīnīto pārrāvuma vietu. Plašā apkārtnē gan pie Mangaļiem, gan astoņus kilometrus attālajā Ložmetējkalnā redzami vecā Ozolnieku melioratora Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Voldemāra Birznieka savāktie laukakmeņi, kas stāsta par strēlnieku pulku pozīcijām. Iecienīts ir akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» Ložmetējkalnā ierīkotais skatu tornis. Tomēr līdz Mangaļu izveidei latviešu strēlnieku Ziemassvēku kauju vietās pietrūka mūsdienu tūrisma objektiem raksturīga centra. Studiju laika sirdslieta 2005. gadā Latvijas Kara muzejā radās ideja pie Mangaļiem atjaunot vācu aizsardzības vaļņa fragmentu ar ierakumiem, grāvi un blindāžu, kas raksturotu tā laika karavīru sadzīvi. Tagad grūti iedomāties, bet tolaik ierakumos pie Rīgas frontes līnijā no Tīreļpurva līdz Olainei gandrīz divus gadus bija izvietojušies vairāki desmiti tūkstošu vācu, krievu un latviešu karavīru (cilvēku skaita ziņā otra tā laika Jelgava). Kauju rekonstrukcija bija Dagņa sirdslieta studiju laikā. Atveidojot gan viduslaiku, gan citu vēsturisko posmu cīņas, viņš bija braucis uz vecajiem kauju laukiem Cēsīs, Siguldā, Bauskā, Austerlicā Čehijā, Borodinā Krievijā. Šī pieredze noderēja, rekonstruējot frontes līnijas fragmentu pie Mangaļiem. Vispirms pazīstamā arheologa Gunta Zemīša vadībā pie Mangaļiem eksperti veica vācu vaļņa izpēti. Pēc tam četros mēnešos, kopā strādājot celtniekiem un Vēstures fakultātes studentiem, tapa metrus piecdesmit gara aizsardzības līnija. «Runājot ar celtniekiem, nācās aizrādīt, ka šajā objektā galvenais nav precizitāte, simetrija, bet gan būves izturība, kas bija svarīga gan kara laikam, gan arī muzeja vajadzībām. Gar ierakumu sienām izliktie baļķi īpaši apstrādāti, lai tie zemajā vietā saglabātos ilgāk.Tad nāca Dagņa un viņa kolēģu Aivara Mitenberga un Māra Ribicka gandarījuma stunda – Tūrisma valsts aģentūra to atzina par 2006. gada labāko jauno tūrisma produktu. Un galvenais – uz Mangaļiem sāka braukt ekskursanti – skolu klases, ģimenes. Muzejs reāli sāka darboties.Grāmatas un sajūtas«Šķiet, es neesmu tā saucamais krēsla vēsturnieks, kurš spēj radīt, tikai iedziļinoties literatūrā un citos izziņas materiālos. Man patīk rīkot un organizēt. Studiju laikā, kad, sākot darbu Kara muzejā Rīgā, Pulvertornī, man uzticēja materiālu zinātnisko apstrādi, izvēlētais darbs likās pārāk vienmuļš. Tādēļ arī, iegūstot maģistra grādu, uz gadiem trim no vēstures pagāju nostāk, Aizsardzības ministrijā nodarbojos ar Latvijas zinātnieku devuma pielāgošanu mūsu karavīru vajadzībām. Taču, kad direktore Aija Fleija man piedāvāja vadīt Mangaļu filiāli, atgriezos savā pirmajā darba vietā, kas gan arī ir Aizsardzības ministrijas pakļautības iestāde,» teic Dagnis Dedumietis. Viņš domā, ka profesijas izvēle nemanot notika vēl bērnībā, lasot grāmatas. Aleksandrs Grīns, Jaroslavs Hašeks, Aleksandrs Dimā… Dagnis nemēģina nosaukt vienu iecienīto rakstnieku. Apgūstot jaunas vēstures zināšanas, favorīti mainās. Nacionālu pašlepnumu deva barikāžu laiks, kad Dagnis, būdams pusaudzis, piedāvāja tēju un sviestmaizes Rīgas sargiem. Viņam svarīgs ir dzimtā uzturētais lepnums par vectēviem Hermani Žebeku un Dāvidu Dedumieti. Hermanis bija gaisa novērotājs Pirmajā pasaules karā, Latvijas armijas virsnieks un vēlāk privātuzņēmējs, Dāvids piedalījās brīvības cīņās. Jāpiebilst, ka vēsturniece ir arī Ilze, Dagņa dzīvesbiedre. Pēc pirmdzimtā Hermaņa nākšanas pasaulē mainījušās ikdienas prioritātes, vairāk laika tiek veltīts ģimenei. Taču arī puika savā pirmajā dzīves pusgadā jau paspējis atbraukt uz Mangaļiem, lai ieraudzītu to vietu, kur «tētis pazūd» un kur tiek strādāts, lai latviešu svētums būtu tuvs arī nākamajām paaudzēm. ViedoklisAndris Tomašūns, vēsturnieks Ziemassvētku kauju muzeja sākums ir piemiņas saglabāšana, ko padomju laikā veica vienkārši mūsu zemes un novada ļaudis, mežinieki, melioratori, Voldemārs Birznieks, Imants Ziedonis, Ēvalds Valters. Muzejs ir arī viņu nopelns. Šodien tas darbojas moderni, izmantojot atraktīvas metodes vēstures kopšanā un tās mācīšanā jaunajai paaudzei. Labi, ka valdībai bija pietiekami daudz saprāta, lai neslēgtu šo unikālo brīvdabas vēstures muzeju, kas ir īpašs gan latviešiem, gan krieviem, gan Eiropai. Lai Dagnim Dedumietim un viņa komandai izdodas iecerētais!
