Likumu dīvainības vairs nevienu neizbrīna, taču, no jauna saskaroties ar kādu muļķību, neviļus gribas pasmīkņāt par birokrātijas iezīmēm, kas apkarošanai nepadodas.
Likumu dīvainības vairs nevienu neizbrīna, taču, no jauna saskaroties ar kādu muļķību, neviļus gribas pasmīkņāt par birokrātijas iezīmēm, kas apkarošanai nepadodas. Tāpēc gribu pastāstīt par senlietu meklētāja pieredzi, ko visdrīzāk der nosaukt par kuriozu.
Cilvēkiem hobiji mēdz būt visādi, un katrs izvēlas, kā pavadīt brīvo laiku. Jānis (sauksim viņu tā) vislabprātāk dodas kaut kur laukā vai mežā meklēt vairākus gadsimtus zemē gulējušas lietas – pārsvarā monētas. Bet, redz, kā gadās – pēc atrašanas privātpersonai senlietas legalizēt nebūt nav tik viegli, kā gribētos.
Atradis zemē vairākus gadsimtus vecu akmens cirvi, Jānis pirmatnējo lietu nevar pievienot savai kolekcijai, bet gan ir spiests iet uz policiju – reģistrēt uzieto. Jāpiebilst, ka atradējs pat ar pušplēstu vārdu nevar minēt cirvja atrašanas veidu, un ierastais stāsts ir – gāju, aizķēros, pakritu un ieraudzīju cirvi.
Pēc dokumentu nokārtošanas likuma sargi oficiāli izsludina atrastās lietas saimnieka meklēšanu, un Jānis gaida vairākus mēnešus, līdz pieņem lēmumu – cirvim īpašnieka nav. Tikai tā iespējams atrasto legalizēt un paturēt savā kolekcijā. Nez kur policija bija cerējusi atrast pirmatnējo cilvēku, kas dokumentāli (!) pierādītu – cirvis pieder viņam, bet – atradējam jāsamierinās ar formālām darbībām.
Policija šādu birokrātiju skaidro pavisam vienkārši – atrastā manta būtu jāatdod valstij vai zemes, uz kuras cirvi atrada, īpašniekam, jo tā paredz likumdošana. Un tad vēl atliek jautāt, kas ir labāk – ļaut kādam nevērīgam zemes saimniekam vēsturisko mantu izmest mēslainē vai arī atradējam pievienot to savai kolekcijai.