Taisnība esot katram sava, patiesība tikai viena. Vai Latvijas valstī varam atrast vienu vai otru? Visi pie mums runā par demokrātiju, tikai kur to meklēt?
Taisnība esot katram sava, patiesība tikai viena. Vai Latvijas valstī varam atrast vienu vai otru? Visi pie mums runā par demokrātiju, tikai kur to meklēt?
Liekas, pie mums likumi ir rakstīti tikai tāpēc, lai demonstrētu pasaules sabiedrības acīs to atbilstību starptautiskiem normatīviem. Kad lieta nonāk līdz to ievērošanai un izpildei, tie iestrēgst peripetijās un taisnība izrādās tam, kam ir vairāk varas vai naudas. Pasakiet kaut vienu gadījumu, kad «reņģēdājs» būtu vinnējis tiesas prāvu pret naudīgu pārstāvi.
Varu to apliecināt ar savu piemēru. Drīz svinēšu trīs gadu jubileju, kā tiesas ceļā veltīgi mēģinu pierādīt savu taisnību. Trīs gadus mokos neziņā par savu nākotni, jo savulaik tiku atlaists no darba, rupji pārkāpjot darba likumus. Divas reizes tiesa mani atjaunoja darbā, taču uzņēmuma (tagad Jelgavas autotransporta firma «Grej») administrācija ikreiz mani pamanījās atlaist. Firmas vadītājs Soldatenkova kungs no saviem varas augstumiem rīkojās pēc principa «Es priekšnieks, tu muļķis». Taču «stāvēt pie ratiem» un noskatīties, kā iztirgo manu darbavietu, es nespēju. Mēģināju, naivi cerēdams, ka likumība uzvarēs, cīnīties pret valsts mantas bezkaunīgu izvazāšanu. Ja uzskatāt, ka tās ir tikai emocijas, palasiet Valsts kontroles pārbaudes aktu, kurā manis atklātie fakti ir apstiprināti.
Varbūt man vajadzēja kautrīgi stāvēt malā, un tad vēl šodien būtu veiksmīgi strādājis uzņēmumā, kam esmu atdevis vairākus desmitus darba gadu. Taču tādēļ es necēlos cīņai pret totalitāro iekārtu, lai noskatītos, kā bijušie nomenklatūras darboņi izsaimnieko tautas sarūpēto. Mana neatlaidība tika veiksmīgi apkarota ar nelikumīgu atlaišanu no darba. Kad Jelgavas pilsētas tiesa divkārt mani bija atjaunojusi darbā, autofirma mani atkal atbrīvoja. Tad šī darba strīda lieta nonāca tiesneses Baltās lietvedībā, un viņas vadībā man sākās jaunas nedienas. Tiesnese nekādi nesaskatīja dažus acīm redzamus faktus un neņēma tos vērā, taisot spriedumu. Pēdējo reizi administrācija mani atlaida no darba štatu samazināšanas dēļ un tūdaļ pat pieņēma jaunus darbiniekus, ignorējot likumu prasības, kas nosaka, ka šīs darba vietas vispirms ir jāpiedāvā atlaižamajiem. Piedevām tiesai dažas manas procesuālās neprecizitātes šķita svarīgākas par lietas būtību. Tiesas kancelejas darbinieces nekompetences dēļ (viņa nezināja, cik iesnieguma eksemplāru ir jāpieņem) manas prasības izskatīšana pārtapa nevis par tās būtības izvērtēšanu, bet par tās nofomējuma analīzi.
Šā «analītiskā darba» rezultātā mana lieta, pārtapusi jau par solīdu sējumu, nonāca Zemgales apgabala tiesā, kur savu risinājumu pacietīgi gaidīja vairāk nekā pusgadu. Prāva gan atsākās, bet atkal mana prasība pēc būtības skatīta netika, joprojām pirmajā vietā bija tās forma, nevis saturs.
Pēc šo daudzo sliekšņu mīšanas es uzrakstīju iesniegumu Augstākās tiesas Civillietu departamentam, kurā precīzi uzskaitīju visus Darba likumdošanas kodeksa pantus, kas tika pārkāpti, mani atlaižot no darba. Cerēju, ka tik kompetenti juristi beidzot ievēros manas prasības būtību. Taču, ak vai, Dudeļa kunga parakstīto atbildi citādi kā par parastu atrakstīšanos nosaukt nevaru. Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka Dudeļa kungs pats diezin vai ir manu iesniegumu lasījis, gan jau vienkārši parakstīja kāda klerka sagatavotu papīru.
Tādu kā es taču ir simtiem un tūkstošiem. Man un daudziem citiem nav ne naudas, ne varas, lai panāktu taisnību. Taču tiem, kam tāda ir dota un kuru apstiprina amata ķēdīte ap kaklu, vajadzētu vadīties tikai un vienīgi no likuma prasībām. Valmieras tiesneša piemērs, kas nesen tika notiesāts par kukuļņemšanu, apliecina, ka likumu Latvijā diemžēl var piemērot atkarībā no pasūtītāja maka biezuma. Savus trīs gadus, manuprāt, šis soģis saņēma nevis par to, ka paņēma kukuli, bet tāpēc, ka iekrita.
Es, vienkāršs Latvijas iedzīvotājs, kas nevar atrast taisnību, griežos pie šīs valsts četrām varām ar jautājumu: kur meklēt patiesību, ja man nav naudas?!
Ja arī būtu, kukuli tik un tā nedotu, jo nauda noņem apsēju no Temīdas acīm un taisnīgu tiesu padara par neiespējamu.
