21. maija «Ziņās» izlasīju Edgara Saukas rakstu «Ar ūdeni izlietais bērns», kurā autors visai skeptiski atsaucas uz LR Labklājības ministrijas nesen pasūtīto pētījumu «Situācijas analīze izglītības sistēmā par dzimumu līdztiesības jautājumiem».
21. maija “Ziņās” izlasīju Edgara Saukas rakstu “Ar ūdeni izlietais bērns”, kurā autors visai skeptiski atsaucas uz LR Labklājības ministrijas nesen pasūtīto pētījumu “Situācijas analīze izglītības sistēmā par dzimumu līdztiesības jautājumiem”. Esmu viena no pētījuma autorēm, tāpēc oponēšu un paskaidrošu, kāpēc, “apsmaidot” (autora izteikums) cīņu par dzimumu līdztiesību šodien, var sagaidīt rūgtus mirkļus nākotnē.
Pētījums apliecināja, ka skolas vide tiešām ir ļoti femīna. 88 procentu skolotāju ir sievietes, vecāku padomēs trīs ceturtdaļas – arī sievietes, skolēnu padomēs pārsvarā meitenes. Vidusskolā 58 procenti ir meitenes, toties ārpus skolas viss var būt citādi. Vīrieši saņem vidēji par 19 procentiem lielākas algas nekā sievietes, vīrieši biežāk nekā sievietes ieņem vadošas pozīcijas. Stratēģiski svarīgajās valsts amata pozīcijās, kur E.Sauka ievērojis divas sievietes, tomēr šķiet neredzam nomācoši pelēko mundieroto vīru plejādi. Turpretim ģimenēs, bērnu audzināšanā un skološanā pārsvarā ir sievietes. Tā teikt – katram savs, no dabas iedalītais. Pētījumā atklājām, ka arī skolotāji lieliski zina, kas kuram dzimumam ir atbilstošāks, un tieši vai netieši norāda zēniem un meitenēm katram savu vietu, lomu, iespējas sabiedrībā.
Tikai daži aspekti, kāpēc tas nav labi.
Pirmkārt, runājot par femīno skolas vidi, jāatzīst, ka skolotāji ir tā profesija, kas visvairāk sūdzas par zemo atalgojumu, un viņu uzvaras ir visai sūras un niecīgas. Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka šajā profesijā strādā galvenokārt sievietes? Vai ir stipra politiskā griba mainīt sieviešu ekonomisko situāciju? Esmu dzirdējusi argumentus, ka vīriešus skolās piesaistīs lielāks atalgojums. Tas nozīmē – mēs pieņemam, ka sievietes ilgi un nesavtīgi, mātes jūtu vadītas, var strādāt, saņemot mazu atalgojumu. Sak, lai ātrāk apprecas un dzemdē bērnus. Jā, varbūt ar bērnu dzemdēšanu var nopelnīt vairāk. Taču tā var domāt tikai tie, kam nekad nebūs jādzemdē. Sieviešu lielais īpatsvars izglītībā norāda uz dzimumu segregāciju Latvijā. Sievietes skolotājas tiek diskriminētas gan kā vienas profesijas pārstāves, gan kā dzimums. Valsts statistikas dati liecina, ka nabadzības riskam visvairāk pakļauts tieši daiļais dzimums. Un te nu ir viena sociāla grupa, kas, iespējams, dzīvos ilgi un trūcīgi.
Otrkārt, kur paliek zēni un kāpēc viņu nav vidusskolā? Nojaušu, ka vieni sāk pāragras darba gaitas, citi pirmo reizi tiek notiesāti, citi nodzeras, iet bojā ceļu satiksmes negadījumos vai kautiņos, citi slīpē ielas un dara kādas mistiskas “vīru lietas”. Pētījumā noskaidrojām, ka vairāk nekā puse skolēnu uzskata, ka puikām jāprot lamāties, smēķēt un sadot citiem pa aci. Protams, ir arī patīkamāki stāsti. Zēni aiziet mācīties uz arodskolām, lai varētu ātrāk iesaistīties darba tirgū. Darba dzīve nav visai salda: vīrieši strādā fiziski smagākos darbus, nereti tādās darbavietās, kur par viņiem netiek maksāti nodokļi. Rezultātā liela daļa jauno varoņu jau ap četrdesmit gadiem nav vairs nekādi dižie strādātāji, ir liels risks nodzerties, palikt bez darba un nesaņemt valsts garantētu atbalstu. Tā kā izglītība pārsvarā gadījumu arī nav nekāda spožā un darba prasmes – visai specifiskas un noteiktā jomā, tad nākotnes izredzes nav diez ko iepriecinošas.
Jautājums vietā: pie kā vainīga skola? Pētījumā noskaidrojām, ka skola ļoti veiksmīgi nostiprina sabiedrībā valdošos stereotipus par dzimumu lomām. Pat ja skolotāji paši to neapzinās, tas nenozīmē, ka uztraukumam nav pamata. Arī skolotāji ir tikai vīrieši un sievietes, kas izspēlē sabiedrībā akceptētos priekšstatus par sievieti un vīrieti. Skolēni aug ar pārliecību, ka ir kāda dabiska konstanta sievišķība un vīrišķība, kurai jāiemācās pielāgoties kā ceļiniekam Prokrusta gultai. Meitenes iemācās, ka sievietes ir nespējīgas loģiski domāt, toties viņas savu var panākt ar “svaigu izskatu”, viņas nepretendē uz augstiem amatiem un saprot, ka bērni allaž būs tikai sieviešu rūpals un mazāka samaksa par darbu ir nodeva tam, ka, izejot pa durvīm, tevi palaiž pirmo. Zēni savukārt iemācās, ka jūtas vīrietim nepiedien, toties zināt visu par visādiem verķiem, pīpēt un kauties ir vīrišķīgi, viņi drīz vien sapratīs, ka skolās strādā tikai sievietes un neveiksminieki, ar bērniem īsti vīrieši nekrāmējas un sakodīs zobus, lai smagi un grūti pelnītu lielo naudu.
Īstas sievietes vecumdienās būs trūcīgas un vienas, jo viņu uzticamie īstie vīrieši būs paspējuši nomirt traumu, pārstrādāšanās vai aknu kaišu dēļ. Toties paliks brīnišķīga sajūta, ka esam lieliski pildījuši savas dzimumu lomas un esam bijuši īsti vīrieši un īstas sievietes.
Uzskatu, ka Latvijas tautas attīstībai var kaitēt ne tas, ka sievietes ir emancipētas, bet vīrieši feminizēti, bet gan tas, ka gan sievietes, gan vīrieši krampjaini turas pie kādiem idealizētiem, noklusēti pieņemtiem aizspriedumainiem priekšstatiem par kaut kur nezin kur dzīvojošiem īstajiem vīriešiem un sievietēm.
Ar cieņu – Evija Caune, LLU docente
