Vēl divas nedēļas, un viss pašreizējais ārprāts būs citam laimīgi, citam ne visai, bet tomēr beidzies. 100 kārotie Saeimas krēsli būs sadalīti uz nākamajiem četriem gadiem, un tad varēs sākties nākamās tirgošanās, kur, visticamāk, jau vairs nepastāvēs nekādu šķēršļu, savstarpēju apvainojumu un lamāšanās.
Varbūt esmu pārāk maz sekojis esošo un topošo politiķu diskusijām, solījumiem un savstarpējiem cīniņiem, tomēr no tā, ko ikdienā esmu piefiksējis, varu secināt – nekas jau nemainīsies arī pēc 4. oktobra. Vienalga, kādi uzvārdi turpmāk tiks ierakstīti Saeimas deputātu sarakstā, viss būs pa vecam – lēmumu pieņemšana kaut kādās konstitūcijā neierakstītās koalīciju padomēs vai zoodārzos, opozīcijas labo ideju ignorēšana tikai tāpēc, ka tās ir opozīcijas idejas (turklāt pilnīgi vienalga, kurš sēdēs opozīcijā) un citi Latvijai raksturīgie brīnumi.
Manuprāt, neviena partija līdz šim nav skaidri definējusi ar konkrētiem un izmērāmiem rādītājiem, kas tieši un kā mainīsies Latvijas vēlētājam brīdī, kad tās vai citas personas taps ieceltas tautas kalpu kārtā. Ir tikai skaļi lozungi un šaušalīga kritika par līdz šim paveikto, un diezgan patukši solījumi padarīt dzīvi atklātāku, skaidrāku, baltāku un laimīgāku.
Un otra tendence, kas sen nebija vērota Latvijas politikā, – ir sajūta, ka daudziem politiķiem šīs Saeimas vēlēšanas ir cīņa uz politisko dzīvību vai nāvi, jo pēc ilgāka laika kā stabils un nu jau atklāti redzams kaujas ierocis tiek izmantota nevis objektīva vai arī slavinoša savas partijas reklāma, bet konkurentu nomelnošanas kampaņa. Tiek piesauktas visas iespējamās pasaules netaisnības – bankas «Citadele» pārdošanas process, lidojumi ar privātām lidmašīnām, vakariņas ar nepareiziem cilvēkiem, nodokļu politikas ačgārnība, KNAB it kā politiskā angažētība, nacionālo jūtu aizskaršana jebkurā virzienā. To visu vajag izvērtēt, bet ne jau šādā populistiskā veidā.
Vai tiešām politiķiem vairs nav nekādu argumentu, ar kuriem pierādīt, ka viņu politiskais un ekonomiskais piedāvājums ir vienīgais reālais Latvijas izaugsmes garants? Šķiet, tā arī laikam ir, ja jau publisko telpu no visām pusēm pārpludina melnais PR. Atklāti sakot, man ir pilnīgi vienalga, kurš ar kuru pusdieno vai tirgojas. Man ir svarīgi redzēt, kurš politiķis ir gatavs vadīt valsti laikā, kad Latvijai jāveic reāli darbi, turklāt tas jādara ātri, nevis jāveido simtiem darba lēnas domāšanas grupu. ◆
