Pēc grozījumiem Izglītības likumā, sākot ar šo mācību gadu, pamatskolas beidzēji, kuriem ir vairāk nekā trīs nesekmīgas gala atzīmes, apliecību par pamatskolas beigšanu vairs nesaņems.
Pēc grozījumiem Izglītības likumā, sākot ar šo mācību gadu, pamatskolas beidzēji, kuriem ir vairāk nekā trīs nesekmīgas gala atzīmes, apliecību par pamatskolas beigšanu vairs nesaņems. Līdzīgi bez vidusskolu diplomiem paliks tie vidusskolu absolventi, kuriem
šādu atzīmju būs vairāk nekā divas. Pilsētas un rajona vidusskolās tā ir atsevišķu audzēkņu problēma, toties pamatskolu beidzēji sagādā raizes visu skolu skolotājiem un vecākiem.
Pedagogu žargonā audzēkņus, kuriem, beidzot pamatskolu, draud palikšana bez attiecīgās skolas beigšanas apliecības, sauc par “liecībniekiem”. Viņiem tātad pienāksies liecība, protams, ar visām nesekmīgajām atzīmēm. Ar šādu dokumentu jaunietis saskaņā ar Izglītības likumu nevar iestāties nevienā arodskolā, nemaz nerunājot par vidusskolu. Būtībā viņš nokļūst strupceļā, no kura izeja patlaban tiek meklēta.
Lai izzinātu, kā šīs problēmas tiek risinātas, “Ziņas” apmeklēja vairākas skolas. Kad Ziemassvētkos noslēdzās pirmais semestris, izrādījās, ka starp 1. ģimnāzijas 189 devīto klašu audzēkņiem “liecībnieku” varētu būt 64 jeb apmēram trešā daļa… Ģimnāzijas mācību daļas vadītāja Ilze Arhipova saka: “Pašlaik šādu skolēnu skaits sarucis apmēram uz pusi. Devīto klašu audzinātāji veikuši lielu darbu, lai tiktos un izrunātos ar šo bērnu vecākiem, un vairākos gadījumos tas līdzējis.” No otras puses, ir pilnīgi skaidrs, ka visiem absolventiem pamatskolas beigšanas apliecību nebūs.
Trīs glābšanas riņķi
Pilsētas Izglītības pārvaldē ir izstrādātas “liecībnieku” trīs glābšanas iespējas. Pirmā – palikt tajā pašā skolā devītajā klasē otru gadu. Pedagogiem gan ir maz ticības, ka jaunietis kopā ar gadu jaunākiem skolēniem saņemsies un pamatskolu pabeigs, kā pienākas. Tomēr šāds variants vismaz teorētiski pastāv.
Otrā iespēja ir izlīdzinošās izglītības programma. Proti, kādā dienas skolā vai vakarskolā no “liecībniekiem” izveido klasi (16 – 25 skolēni), un šie jaunieši vēlreiz mācās devītajā klasē. Taču tas nav gluži tas pats, kas palikt otru gadu, jo klases kolektīvā visi ir līdzīgi otrgadnieki, turklāt tiek mācīti tikai tie priekšmeti, kuros ir valsts pārbaude un kuros skolēnam bijusi nesekmīgā atzīme. Šādas klases izveidošanā liels darbs jāiegulda pedagogiem. Ir jāvienkāršo mācību programma, turklāt skolotājiem vairāk tiktu atvēlēts laiks individuālām konsultācijām. Kā atzīst mācību daļas vadītāja I.Arhipova, pie tagadējās lielās pedagogu pārslodzes, to izdarīt būs grūti. Tomēr ģimnāzija šādā virzienā jau strādā un pat cer tam piesaistīt ES naudu.
Trešā “liecībnieku” iespēja ir tāda, ka izņēmuma kārtā (pārkāpjot likumu, kas aizliedz arodskolām pieņemt jauniešus, kuriem nav pamatskolas beigšanas apliecību) “liecībniekiem” varētu piedāvāt mācības Jelgavas Amatu skolā un Amatniecības vidusskolā. Tur ir dažas specialitātes (pavāra, šuvēja palīgs vai galdnieks un remontstrādnieks), kuras jaunieši varētu apgūt divos trīs gados. Turklāt šajā laikā tiktu “aizlāpīti robi” pamatizglītībā, un reizē ar profesiju skolēns saņemtu pamatskolas beigšanas apliecību cietos vākos. Viss, kā pienākas, – ja gribi, izglītību vari turpināt tālāk. Gan jāpiebilst, ka vidējā izglītība Latvijā pagaidām nav obligāta. Tomēr diez vai labi dzīvosi, ja tālāk nemācīsies. Pieredzējusī pedagoģe I.Arhipova domā, ka drīz vien mēs kā ES atpalicēji izglītībā nonāksim pie obligātās vidējās izglītības, taču tas jau ir cits stāsts. Liela daļa “liecībnieku” atzīst, ka labprāt mācītos Amatu skolā vai Amatniecības vidusskolā. Jācer, ka tās visus gribētājus varēs paņemt pretī.
Augonis brieda gadiem
Valsts ģimnāzijas direktore Ināra Daščinska teic, ka šī devītklasnieku problēma sāka milzt pirms gadiem desmit. Tās pamatā ir vaļīgās prasības, pārceļot skolēnus uz augstāku klasi. Proti, tos varēja atstāt otru gadu vienā un tajā pašā klasē tikai ar vecāku piekrišanu. Tā mācībās nesekmīgie bez sevišķām pūlēm un vasaras darbiem tika pārcelti uz nākamo klasi. Nu ir pienācis lūzuma punkts. “Katrs jauninājums izraisa stresu un pretestību. Es domāju, ka ar laiku arī šī lieta tiks sakārtota. Un labākais, kas varētu mainīties, ir tas, ka skolēniem un viņu vecākiem palielinātos atbildības izjūta,” saka I.Daščinska.
1. ģimnāzijas pieredzējusī krievu valodas skolotāja un šogad 9. d klases audzinātāja Ieva Jozepa ilustratīvi paskaidro: “Manā iepriekšējā audzināmajā klasē, pamatskolu beidzot, bija skolēni ar vienpadsmit nesekmīgām atzīmēm. Tolaik viņi visi dabūja pamatskolas beigšanas apliecības un varēja mēģināt tikt dažādās arodskolās. To, kas šogad ir noticis, daudzi nespēj aptvert. Daži nu mācībām atmet ar roku, daži krīt depresijā. Noskumušos gan mierinām, gan stumjam, bet rezultāti, kādi ir, tādi ir. Nedrīkstam taču kā padomju laikos likt “bezizmēra” sekmīgo atzīmi. Domāju, notikušajā lielā mērā vainojami arī vecāki, kas, aizrāvušies biznesā vai strādādami vairākos darbos, bērnu sekmēm nav pievērsuši pietiekami daudz uzmanības. Kad pēc Jaunā gada sāku saukt “liecībnieku” vecākus uz pārrunām, bija tādi, kas līdz skolai nāca pat divas nedēļas.”
Mācības ir par grūtu
Izglītības valsts inspekcijas Zemgales reģionālās daļas vadītāja Sarmīte Krasta un Jelgavas Izglītības pārvaldes galvenā speciāliste Mirdza Sīka “liecībnieku” problēmā akcentē vēl šādus momentus. Pirmkārt, nepieciešams revidēt izglītības programmu saturu. Sevišķi tas attiecas uz ģeometriju, algebru, svešvalodām un diemžēl arī latviešu valodu, kas vājākajiem skolēniem ir viens no lielākajiem “klupšanas akmeņiem”. Programmā materiālu ir tik daudz, ka jaunietis nepaspēj vielu īsti ielāgot un savas zināšanas izmantot kontroldarbā, eksāmenā un turpmākajā dzīvē. Otrkārt, pedagogiem ir ļoti grūti strādāt diferencēti ar dažāda sagatavotības līmeņa skolēniem, ja klasē ir ap trīsdesmit bērnu. Treškārt, vājā saikne starp skolu un vecākiem. Turklāt skolēnu dienasgrāmatas, kas nu būtu nozīmīgs informatīvs dokuments šajā jomā, daudzās skolās tiek aizpildītas formāli. Bieži programmas satura apguvi traucē skolēnu neattaisnotie kavējumi, nevēlēšanās mācīties un dažkārt arī vecāku nepietiekamais vai novēlotais atbalsts.
Par programmu pārskatīšanu iestājās visi “Ziņu” aptaujātie pedagogi. Pēc idejas jebkura priekšmeta eksāmena pirmajai daļai jābūt tik vienkāršai, ka skolēns, kas tik tikko spēj pretendēt uz sekmīgu atzīmi, var tikt ar to galā. Taču diemžēl arī šeit parasti kaut kas tiek sarežģīts, un uztraukumā cilvēks neuzraksta pat to, ko reiz ir zinājis un sapratis. Taču, lai, piemēram, matemātikas eksāmenu noliktu uz teicami, bez privātstundām un konsultācijām nevar iztikt arī spējīgākie audzēkņi.
Rakstot par skolu dzīvi, vairāk uzmanības gribas pievērst veiksminiekiem, kādu mūsu skolās netrūkst. Taču acīmredzot būs jāatgriežas arī pie “liecībnieku” problēmas. Lai cik neinteresanti un pat nepatīkami ir jaunieši, kas lāgā nespēj vai negrib mācīties, viņi taču nedrīkst palikt uz ielas.
