Uz Cilvēktiesību atbalsta tīkla Jelgavas biroju nāk bezgala daudz apmeklētāju, kuriem nav iespēju citur uzzināt savas tiesības un iegūt informāciju.
Uz Cilvēktiesību atbalsta tīkla Jelgavas biroju nāk bezgala daudz apmeklētāju, kuriem nav iespēju citur uzzināt savas tiesības un iegūt informāciju, kur katrā konkrētā gadījumā meklēt palīdzību. No janvāra līdz martam biroju apmeklējuši 208 Zemgales iedzīvotāji un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem ir par īrnieku tiesībām.
1998. gada 15. oktobrī Saeima pieņēma likumu un Latvijas Satversme tika papildināta ar 8. nodaļu «Cilvēka pamattiesības».
Tie ir 28 jauni panti, kuri vairāk vai mazāk atspoguļo starptautisko cilvēktiesību dokumentu (Vispārējo cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām) normas. Diemžēl šajos papildinājumos netika paredzētas vairākas starptautiskajos aktos ietvertās pamattiesības, piemēram, tiesības uz dzīvokli. Šīs tiesības tika aizmirstas vai arī kāds tās nevēlējās likumā ietvert?
Vai Latvijā ir tiesības uz dzīvokli? Jāatbild nepārprotami: NAV! Likumi par dzīvokļu īrnieku pienākumiem ir, bet tiesību uz dzīvokli nav. Tiesības ir valsts noteiktu visiem obligātu normu sistēma, kas paredz savstarpēji saistītu elementu kopumu, piemēram, dzīvokļa tiesisko attiecību regulējošu normatīvo aktu kopumu.
Padomju laikā bija spēkā Dzīvokļu kodekss, kura 1. pantā, atsaucoties uz toreizējo Latvijas konstitūciju, bija nostiprinātas pilsoņu tiesības uz dzīvokli. Taču šobrīd ļoti daudz īrnieku un viņu ģimeņu ir neapskaužamā stāvoklī.
Valsts cilvēktiesību biroja informācijas projektu koordinatora Andra Paparinska informācijā Zemgales Cilvēktiesību atbalsta tīkla koordinatorei ir teikts, ka «aktuālākā problēma, kas liek personām vērsties pēc palīdzības birojā, ir dzīvojamās telpas īres līguma laušana un īrnieka izlikšana no dzīvokļa bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Likuma «Par dzīvojamo telpu īri»
29. pants nosaka, kādos gadījumos izīrētājs var realizēt šīs likumā noteiktās tiesības, izliekot īrnieku tiesas ceļā no dzīvokļa bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas.
Galvenokārt tiek izlikti īrnieki, kuri nav maksājuši par īri un komunālajiem pakalpojumiem vairāk nekā trīs mēnešus. Tiek izlikti pensionāri, invalīdi, ģimenes ar bērniem. Likums neparedz izņēmumus, kādos izīrētājs nedrīkst lauzt dzīvojamās telpas īres līgumu ar īrniekiem».
Vai izlikšana no dzīvokļa bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas ir cilvēktiesību pārkāpums? Valsts cilvēktiesību biroja viedoklis ir šāds: «Attiecības starp īrnieku un izīrētāju izriet no civiltiesiskajām attiecībām, un tās tiek risinātas, pamatojoties uz Latvijas Civillikuma un speciālo likumu pamata. Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un Satversme neaizliedz lauzt dzīvojamās telpas īres līgumu, ja kāda no pusēm nepilda līguma nosacījumus, jo īrnieka un izīrētāja attiecības ir ārpus cilvēktiesību sfēras.
Īres līguma laušanas gadījumā, kad īrnieks tiek izlikts bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas, nav piemērojams Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām
11. pants, kas paredz katra indivīda tiesības uz mājokli, jo civiltiesiskās attiecības ir jānošķir no cilvēktiesību normām. Minētā pakta 11. pants ir jāuztver kā valsts pienākums nodrošināt ar dzīvojamo platību katru indivīdu. Savukārt dzīvojamās platības īres līguma laušanas kārtība izriet no nacionālajām civiltiesību normām.
Pakta 2. pants uzliek par pienākumu valstij panākt pilnīgu paktā atzīto tiesību īstenošanu «maksimālos pieejamo resursu ietvaros ar visiem iespējamiem līdzekļiem»».
Tādēļ mūsu pašvaldību pienākums ir iespēju robežās ierādīt citu dzīvojamo platību personām, kurām tā ir visnepieciešamākā, – invalīdiem, pensionāriem, ģimenēm ar bērniem. Bērnu tiesības uz dzīvojamo platību aizsargā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 66. pants.
Ja tiek lauzts dzīvojamās telpas īres līgums starp izīrētāju un īrnieku, kura apgādībā ir bērni, tad pašvaldībai ir jāierāda ģimenei cita dzīvojamā platība. Pašlaik tas tiek ievērots ļoti reti. Šajā gadījumā pēc palīdzības jāvēršas Valsts cilvēktiesību birojā vai Bērnu tiesību aizsardzības centrā.
Tiesības uz dzīvokli ir nostiprinātas daudzu civilizētu valstu konstitūcijās. Arī Krievijā (1993. gadā), kur konstitūcijā noteiktas ne vien tiesības uz dzīvokli, bet arī mazturīgo pilsoņu būs uz bezmaksas dzīvokli par valsts līdzekļiem.
Ja šādas tiesības būs arī Latvijā, tad nevienu vairs nevarēs izlikt no dzīvokļa, neierādot citu dzīvojamo platību. Vajadzēs būvēt vai iekārtot sociālās mājas, sniegt palīdzību maznodrošinātajiem. Turklāt būs jānosaka limits, cik īrniekam jāmaksā par dzīvokli (cik no darba algas vai pensijas drīkst ieturēt par dzīvokli). Piemēram, Lietuvā dzīvokļa īrnieks maksā ne vairāk kā 25 procentus no saviem ienākumiem, Igaunijā – 40, bet Krievijā – 19 procentu. Trūkstošo summu sedz valsts.
Latvijas daļa pašlaik ir dzīvokļu politikas trūkums, mainīga dzīvokļu likumdošana, dzīvokļu privatizācija, nobijušies īrnieki denacionalizētās mājās un, protams, bailes tikt izmestam uz ielas par īres nemaksāšanu.
