Viss sākās ļoti skaisti. Ekskursijā Ventspilī satikās divi vientuļi cilvēki – Zane bija šķīrusies, bet Visvaldis bija atstājis savu «civilsievu». Kā saka, neviens nestāvēja ceļā jaunam un plaukstošam mīlas ziedam.
Viss sākās ļoti skaisti. Ekskursijā Ventspilī satikās divi vientuļi cilvēki – Zane bija šķīrusies, bet Visvaldis bija atstājis savu “civilsievu”. Kā saka, neviens nestāvēja ceļā jaunam un plaukstošam mīlas ziedam. Tas nekas, ka matos jau iemaldījies sirmums, gadi nav šķērslis… Lūk, Zanes stāsts.
Visvaldis man uzreiz nemaz nepatika, nelikās vīrišķīgs, arī sejas panti nesajūsmināja. Viņš bija izskatīgs vīrietis, bet mīlestības no pirmā acu skata nebija. Saskaņā ar ekskursijas programmu atpūtāmies uz kuģīša “Hercogs Jēkabs”, sēdējām pie viena galdiņa restorānā, visu vakaru dejojām un staigājām pa naksnīgo Ventspili. Uz atvadām Visvaldis palūdza manu telefona numuru, iedevu, nedomājot, ka viņš piezvanīs. Nākamajā vakarā atskanēja zvans un aicinājums doties dabā. Visvaldis aizveda mani uz skaistu vietu pie ezera, kur sēdējām vairākas stundas un runājām – par visu ko –, un mums bija interesanti. Pagāja brīnišķīgs vakars. Tikāmies katru dienu, braucām uz mežu, pie upes, citur. Bija bezgala jauki. Vienvakar Visvaldis atsūtīja telefonā īsziņu, ka mani mīlot. Tam nu nenoticēju, bet bija patīkami. Man likās, ka abi spēlējam skaistu teātri.
Bet… Jā, pavisam ātri parādījās arī pirmie “bet”. Nezin kāpēc Visvaldis nekad neaicināja mani uz kafejnīcu vai restorānu. Viņam labāk patika būt pie manis, pieprasot kārtīgas vakariņas un brokastis. Piemēram, lai vakarā vienmēr būtu silts ēdiens, salāti, obligāti ar olīveļļu, gaļa, lai no rīta arī būtu salāti, piecas vārītas olas, sardeles un citi labumi. Tik daudz ēdamā es spētu notiesāt nedēļā. Sāku mazliet iebilst, jo tas viss maksā dārgi. Visvaldis teica, ka viņam vajagot kārtīgi paēst, citādi nejūtoties labi.
Domājot, ka mums kaut kas tomēr iznāks, iegādājos viņam čības, treniņtērpu, šampūnu, dezodorantu, odekolonu, magnētisko rokassprādzi un citas vajadzīgas lietas. Protams, par savu naudu. Tad Visvaldis iedomājās, ka es varētu mazgāt viņa drēbes, jo pašam neesot veļas mašīnas. Un atnesa man tādas drēbes, ar kurām strādājis garāžā, – dubļainas, eļļainas un vecas. Protams, manai veļas mašīnai tas nepatika, dabūju saukt meistaru.
Vienmēr Visvaldim bija kas iebilstams: es ceļos pārāk vēlu, skatos nepareizās televīzijas pārraides, lasu muļķīgas grāmatas un tā tālāk. Viss sāka izskatīties pēc mērķtiecīga terora. Turklāt, kā vēlāk uzzināju, viņš pa visu Jelgavu bija vācis informāciju par mani, manām bijušajām attiecībām un darbavietu. Tas man nebija saprotams, jo iemīlējušies cilvēki tā nedara.
Bijām kopā jau kādu mēnesi, kad devāmies jaukā izbraucienā pie jūras. Un tur viņš aicināja mani iedzert kafiju. Iegājām kafejnīcā, es izvēlējos arī otro ēdienu, jo ļoti gribējās ēst. Visvaldis pat nedomāja man izmaksāt, lai gan biju viņu barojusi mēnesi. Pavaicāju, vai tiešām neesmu nopelnījusi vienas vakariņas par velti. “Tev naudas ir vairāk nekā man, un vispār es šķaudu tev virsū, ja tu tā runā,” tāda bija atbilde. Pagriezos un devos projām, Visvaldis mani neaizkavēja, pat neinteresējās, kā es no Jūrmalas tikusi mājās. Labi, ka pieturēja garāmbraucošas mašīnas.
Saskaitos ne pa jokam. Bet Visvaldis lūdza piedošanu un solījās nekad vairs pāri nedarīt. Noticēju, jo biju jau sākusi viņā iemīlēties. Pagāja nedēļa, un Visvalža raksturs parādījās atkal. Istabā lidoja kode, viņš uztaisīja tādu skandālu, it kā būtu lidojusi žurka vai klaburčūska. “Es nevaru ciest kodes!” viņš kliedza. Tad vannā bijusi kaļķa kārtiņa, arī par to dabūju noklausīties veselu lekciju, kāda esmu cūka. Un visa mana māja tāda pati, un sūda suns arī.
Neizturēju un izmetu viņu no dzīvokļa, nosaucot par briesmoni un egoistu. Pēc trim nedēļām nejauši satikāmies ēdnīcā. Nez kā, bet attiecības turpinājās. Visvaldis atzinās, ka pa šo laiku viņam esot bijušas divas sievietes, arī to, ka pa radio “Sirdslietu aģentūru” meklējis sev draudzeni. Nepatikušas, es esot labāka. Kādu brīdi viņš bija patīkams un jauks, pat nosiltināja vienas istabas logu manā dzīvoklī. Glīti gan neizskatījās, bet vismaz vējš nepūta. Manā guļamistabā Visvaldis kaut ko darīja tikai ar lodžijas durvīm, bet darbs palika nepabeigts.
Un tad no ārzemēm atbrauca Visvalža brālis, kas tur pelnīja naudu ģimenei. Nu Visvaldi redzēju tikai piedzērušos, lai gan agrāk viņš apgalvoja, ka nedzerot nemaz. Man tas bija liels trieciens, jo mans iepriekšējais vīrietis bija totāls dzērājs. Visvaldis solīja, ka satiksimies, bet solījumu nepildīja. Beidzot uz viņu ļoti noskaitos un neatbildēju uz telefona zvaniem. Visvaldis atnāca, zvērēja mīlestību un tā tālāk. Man tas viss jau derdzās, ja tā runā iereibis vīrietis.
Kad viņš mani piemānīja kārtējo reizi, pa telefonu aizsūtīju viņu uz elli, liekot savākt visas mantiņas, kas bija palikušas no loga darbiem. Kādu vakaru Visvaldis ieradās pēc tām. Biju visu glīti iepakojusi, vēl atgādināju, lai nes uzmanīgi, jo maisiņš nav drošs. Beigas bija pašas labākās – Visvaldis, dusmīgs kā bullis, nobļāvās: “Vai tu esi aprēķinājusi, cik esmu ieguldījis tavos logos? Nu, labi! Par tiem piecpadsmit latiem jau nabags nepalikšu!” un aizdrāzās. Paliku atplestu muti, nevienu vārdu nespēju izteikt. Viņš bija barojies un izmantojis visus mana dzīvokļa labumus četrus mēnešus pilnīgi par velti, bet nu es neprotos samaksāt par logu? Turklāt manas guļamistabas lodžijas durvis pēc Visvalža tā saucamā remonta vispār neveras ciet. Kad vienu nakti uznāca stiprs vējš, pamodos kā Antarktīdā, jo vējš pūta tieši sejā. Lai durvis stāvētu ciet, tās jāatspiež ar šujmašīnu…
Vai man ir žēl, ka mūsu attiecības izjuka? Nemaz! Par Visvaldi spēju domāt tikai kā par briesmīgu egoistu, iedomīgu izmantotāju, izlepušu bulli, kuram apkārtējie ir tikai viņa labklājības nodrošināšanai. Un tas ir pretīgi. Vai tiešām Latvijā vairs nav neviena laba vīrieša manos gados? Tad jau nav jābrīnās, ka ārzemēs suns ir labāk audzināts nekā Latvijas vīrietis.
