Dino Saluzzi, Antony Cox, David Friedman «Rios», Intuition music, 1995. Skarbs pusmūža argentīnietis spēlē bandeonu jeb pogu akordeonu, kas nebūt neskan kā «velkmeistars».
Dino Saluzzi, Antony Cox, David Friedman «Rios», Intuition music, 1995
Skarbs pusmūža argentīnietis spēlē bandeonu jeb pogu akordeonu, kas nebūt neskan kā «velkmeistars». Varbūt spalgāk, jo, kā stāsta, agrīnajiem bandeona spēlmaņiem vajadzējis «pārbļaut» murdoņu pārpildītajos Buenosairesas salonos, kur gājis vaļā iz izsmalcinātas gaumes (paša nelabā!) dzimis dejas un mūzikas mistrojums – argentīniešu tango. Bet pasauli ar «tango argentino» iekaroja cits bandeonists – Astors Pjacolla. Tas jau ir tā sauktais jaunais tango, kuru savā repertuārā iekļauj Gidons Krēmers.
Senjors Dino Saluci ir vispāratzīts A.Pjacollas sekotājs, ko pats mūziķis atzīst nelabprāt. Reiz mazpazīstamā A.Pjacollas mūzika nule tiek menedžēta uz nebēdu, bet D.Saluci kompozīcijās par tango klātbūtni vēsta vien īpatnējās sinkopes. Pārējais ir viņa muzikālās meditācijas, kaut kas no džeza, pasaules tautu mūzikas, vietumis Baha fūgām radniecīgas pasāžas, kas, studijā sabalsotas, bandeonam liek izskanēt ērģeļu varenībā.
Albumā latīņamerikāņu izcelsmes instrumentus spēlē pazīstami džezmeņi – Entonijs Kokss un Deivids Frīdmens, bet pats D.Saluci ir un paliek tāds, kādu nesen viņu dzirdējām Rīgā, Lielajā Ģildē. Par spīti solīdajam «Upju» vecumam, Vecrīgas mūzikas veikalu plauktos tā sauktās pasaules mūzikas (world music) žanra aizsācēja viens no labākajiem albumiem iegūlis vēl gluži svaigs.
