Pirms kļūt par dalībvalsti Eiropas Savienībā, Latvijai jāiziet cauri tādai kā «šķīstītavai», ko sauc par pirmsiestāšanās sarunām. To sadaļas nereti rakstītas tik sarežģītā un viltīgā valodā, ka reizēm aiz kokiem nevar saskatīt mežu.
Pirms kļūt par dalībvalsti Eiropas Savienībā (ES), Latvijai jāiziet cauri tādai kā «šķīstītavai», ko sauc par pirmsiestāšanās sarunām. To sadaļas nereti rakstītas tik sarežģītā un viltīgā valodā, ka reizēm aiz kokiem nevar saskatīt mežu.
Viens no sabiedrību visvairāk interesējošiem (un jau ilgu laiku līdz galam neskaidrajiem) jautājumiem ir Latvijas zemes tirgus sakārtošana atbilstoši ES prasībām. Runa ir par tā liberalizāciju jeb zemes iegādes iespēju ārzemniekiem. Sarunās ar ES noteikts, ka 2003. gada 1. janvāris tiks pasludināts par brīdi, kad Latvijas zemes tirgus tiks liberalizēts jeb atvērts ārzemju pircējiem. Šajā sakarā no jauna uzbango valodas par to, ka «kāds» grasās izpārdot Latvijas zemi. Kā vienmēr, arī šoreiz, iemesls tā domāt nav gluži bez pamata. Tomēr situācija nav vērtējama viennozīmīgi.
Oficiālie mūsu valdības pārstāvji Eiropas sarunās ievēro trīs tādus kā «luksoforus»: gan Latvijas valstiskās, gan biznesa, gan arī iedzīvotāju individuālās intereses.
Sarunu sadaļā «Brīvā kapitāla kustība» un zemes īpašumu jomā vispārnacionāla ir Latvijas ieinteresētība investīciju piesaistē. Taču tās var sagaidīt tikai tādā gadījumā, ja ES kompānijām un privātpersonām atļauj iegādāties nekustamos īpašumus, jo tas nepieciešams investīciju drošības garantijai. Par to diskutēts vismaz deviņu gadu garumā, un, šķiet, beidzot visiem kļuvis skaidrs.
Otrs sarunu jautājums – radīt apstākļus, lai nākotnē nodrošinātu veiksmīgu lauksaimniecības attīstību. Pagaidām te galvenā problēma ir zemes lētums, kā dēļ zemnieki nevar saņemt saimniecību attīstībai nepieciešamos kredītus. Vienīgā iespēja tikt pie nopietniem kredītiem – koncentrēt pēc iespējas lielākus zemes īpašumus, lai gūtu nepieciešamo nodrošinājumu bankām. Taču mehāniska koncentrācija nepalielina pašas zemes vērtību, ja tā nespēj neko ražot. Viena no iespējām, kā var būtiski celt tās vērtību – iekļaut Latvijas zemes tirgu ES kopējā zemes tirgū. (Sarunu «vedēji» no mūsu valsts puses mierina, ka neesot gaidāms, ka šurp uzreiz bariem skries ārzemnieki izpirkt zemi, vismaz ne pirmajā laikā pēc iestāšanās ES, tomēr zināmu zemes vērtības pieaugumu tas izraisīšot.) Taču galvenais faktors nav zemes tirgus, bet gan tas, vai Latvijas lauksaimniecībai būs attīstības perspektīvas vai ne, tas ir, vai mūsu pārtikas produktu tirgus būs stabils vai ne, vai bankas varēs tam uzticēties. Savukārt pārtikas tirgus stabilitāte nav atkarīga no zemes platību lieluma: stabilitāti var panākt, tikai iestājoties ES un attiecinot uz mūsu lauksaimniekiem kopējās lauksaimnieciskās politikas finansiālos un citus noteikumus. Tad lauksaimniecībai būs perspektīva un arī bankas kredīti būs pieejami par normāliem procentiem: zemei būs vērtība.
Trešais sarunu jautājums – par zemes tirgus liberalizāciju un iedzīvotāju individuālajām interesēm. Tagad Latvijā ir daudz īpašnieku, kas vēlas, bet nevar savu zemi pārdot par normālu cenu. Daudzi, kuri atguvuši bijušos īpašumus, vienkārši nezina, ko iesākt: par sviestmaiz atdot žēl, jo tas ir mantojums, par normālu naudu pārdot nav iespējams zemo cenu dēļ. Arī šis aspekts bijis jāņem vērā, risinot sarunas par iestāju ES.
Tātad šie trīs ir svarīgākie jautājumi, ko valdība ņēma vērā, risinot pirmsiestāšanās sarunas ar ES, neizvirzot nekādus konkrētus periodus zemes pārdošanai, kā to bija izdarījusi, piemēram, Čehija, Polija un Ungārija. Polijas gadījumā tas bija politisks solis, jo poļos valda bailes no tā, ka atnāks vācieši un sapirks atpakaļ savas kādreizējās Pomerānijas zemes. Latvijā tas nav aktuāli.
Latvijas valdība savu nostāju pauž šādi: mēs tagad pieņemam likumu par darījumiem ar zemi, kurā būs paredzēts, ka ES pilsoņi drīkstēs pirkt zemi bez jebkādiem ierobežojumiem, taču tikai pēc Latvijas iestāšanās ES. Kāpēc tad šajā likumā figurē 2003. gada 1. janvāris? Sarunu «vedēji» no Latvijas puses skaidro: par ES dalībvalsti kļūsim tikai tad, kad mūsu līgumu ratificēs dalībvalstis. Bet nevar precīzi zināt, kad tieši tas notiks. Tajā pašā laikā mums vajag šajos dokumentos kaut kādu absolūtu atskaites punktu, tāpēc minēts šis teorētiski pieņemtais iestāšanās datums. Tajā pat laikā valdība paredz liberalizēt zemes tirgu tikai no iestāšanās brīža ES. Minētais datums esot tikai «darba» datums, orientieris: 2002. gadā mums jāpabeidz pirmsiestāšanās sarunas, bet pēc tam jāsākas līguma ratifikācijas procesam, kas dažādās valstīs var aizņemt atšķirīgu, pat visai ilgu laiku. Līdz tam zemes tirgus netiks liberalizēts. Savā ziņā kā senajā parunā: vilks paēdis, un kaza dzīva. Tās valstis, kas nebija tik lielā mērā «diplomātiskas» un paprasīja pārejas periodu iekšējā zemes tirgus liberalizācijai (poļi, čehi), jau tagad esot zaudētājas. Franči, piemēram, ES sarunu pozīcijā iekļāva tā dēvēto «piesardzības klauzulu»: viņi rezervējuši tiesības atgriezties pie šā jautājuma, kad tiks diskutēts par lauksaimniecību. Un nav izslēgts, ka viņi paziņos: ak, jūs turat savu zemes tirgu slēgtu uz septiņiem gadiem? Nu, tad arī tiešais finansu atbalsts jums pienāksies tikai pēc šā laika (piemēram, tā dēvētie hektāra maksājumi).
Uz mums tas neattiecas, jo šo sadaļu esam slēguši, esam izvairījušies no šīm «lamatām». Mēs iekļūsim ES zemes tirgus apritē jau no iestāšanās brīža. Un gandrīz simtprocentīgi var sacīt, ka tas nenotiks līdz 2003. gada 1. janvārim. Tāds ir mūsu valdības pārstāvju skaidrojums. Vai tas nozīmē, ka mūsu Latvijas zeme necietīs, ja tajā mietiņus sadzīs potenciālie pircēji no ES valstīm?
