Pagājušajā mācību gadā Latvijas Vēstures skolotāju asociācija un Kerbera fonds Vācijā sāka skolēnu pētniecisko darbu konkursu «Vēsture starp mums».
Pagājušajā mācību gadā Latvijas Vēstures skolotāju asociācija (LVSA) un Kerbera fonds Vācijā sāka skolēnu pētniecisko darbu konkursu «Vēsture starp mums». Šogad tā tēma bija «Mana ģimene». Kāpēc nepietiek ar skolas vēstures grāmatas paragrāfiem un kāpēc vajadzīgs pētīt dzimtas vēsturi, uz šo jautājumu vislabāk atbildi zina Spīdolas ģimnāzijas vēstures skolotājas Gunitas Smiltānes audzēknes Arita Ivzāne un Elīna Miķelsone.
«Vēstures apguvi nevajadzētu aprobežot tikai ar skolas programmu, izpratne par vēstures procesiem un likumsakarībām jāveido, sākot ar skolēniem vistuvāko – savas dzimtas vēsturi, ar ikdienas izpratni. Jo daudzšķautņaināka būs mūsu vēstures izpratne, jo tolerantāki, atvērtāki un bagātāki būsim mēs paši. Tieši objektīva vēstures izpratne var kļūt par sabiedrības integrācijas tiltu. Daudziem cilvēkiem grūti samierināties ar 20. gadsimta brūcēm, citi nevar aizmirst «zudušo godību», bet 21. gadsimtu veidos jauna paaudze, kurai jārada integrēts Latvijas modelis nevis vārdos, bet realitātē, tāpēc ir tik svarīgi, lai jaunieši, pētot un studējot vēstures avotus, spētu vēsturi izprast objektīvi, saskatot cēloņsakarības. Vēsturei jāpalīdz orientēties mūsdienu norisēs un jāveido pilsoniska attieksme,» tā par konkursu sacīts tā nolikumā.
Divpadsmitās klases skolniece Arita Ivzāne, kas konkursā atzinību guva par darbu «Mans vectēvs», pētījuma jēgu izsaka daudz vienkāršāk: «Agrāk es tajā visā nebiju iedziļinājusies. Liekas, ka mēs ar vectēvu esam kļuvuši daudz tuvāki. Tagad labāk saprotu viņu un viņa dzīvi. Esmu atklājusi, ka mums pat raksturā ir daudz kopīga. Viņš ir taupīgs, viņam patīk visu krāt un salikt pa plauktiņiem. Mūs satuvināja marku kolekcionēšana.» Apzinot vectēva Arvīda Friča Laša dzīves gājumu, Arita savas dzimtas ciltskoku izpētījusi līdz 18. gadsimtam. Lai gan vectētiņš dzīvo Balvos un viņam ir jau 87 gadi, meitenei ģimenes vēstures materiālus apkopot nebija grūti, jo vectēvam patīk krāt dažādas vēstures liecības. «Mans vectēvs ir ļoti radošs cilvēks un savā mūžā strādājis ļoti dažādus darbus. Viņš bijis gan skolotājs un mācību pārzinis, gan žurnālists un «Balvu Brīvības» redaktors. Sāpīgākās atmiņas vectēvam saistās ar Otro pasaules karu, kurā viņš tika ievainots un tāpēc ir klibs,» Arita stāsta un rāda pētījumu, kura noformēšanā daudz palīdzēja brālis Andris. Tagad meitene vēlas izpētīt savas vecmāmiņas dzīves gājumu.
Radošu personību netrūkst 6. klases skolnieces Elīnas Miķelsones dzimtā. Tieši tāpēc meitene izvēlējās tēmu «Teātris un mūzika manā dzimtā». Viņas darbs, kurā apkopota piecu paaudžu cilvēku saikne ar mūziku un teātri, konkursā 250 pētījumu konkurencē ieguva 3. vietu. Lai uzrakstītu pētījumu, Elīnai vajadzēja daudz jautāt savai vecmāmiņai, bet, tā kā meitene raksta lēni un pastāvīgi kaut ko precizēja, vecmāmiņa uz beigām jutās pavisam nogurusi. Par laimi, kad viss bija pabeigts, gandarīta bija gan rakstītāja, gan stāstniece. «Agrāk, piemēram, es nesapratu, ko nozīmē vārds «bandīts». Man tas saistījās tikai ar banku aplaupītājiem. Tagad zinu, ka tā dēvēja cilvēkus, kas sadarbojās ar partizāniem. Pamazām sapratu, kā vēsture veido cilvēka likteni,» stāsta Elīna. Veidojot savu pētījumu, meitene iemācījusies analizēt vecas fotogrāfijas. «Ne vienmēr uz tām bija rakstīts, kas tā par teātra izrādi un cik veca ir fotogrāfija. «Mākslā +» atradām, kā iespējams noteikt izrādi,» Elīna rāda un loģiski izskaidro bildēs redzamo. Arī pētījuma noformējumu ar datoru meitene veidojusi pati, apguvusi pat bilžu skenēšanu. Elīna izpratusi, kāpēc viņai jau kopš agras bērnības patīk iestudēt un spēlēt izrādes, kā cauri gadiem līdz viņai nokļuvusi interese par mūziku.
Cilvēki interesējas un labprāt lasa galvenokārt slavenu cilvēku biogrāfijas, pēta viņu dzimtas kokus. Varbūt meiteņu noskaidrotais ir nozīmīgs tikai viņām pašām un pēc izstādes Okupācijas muzejā viss atkal apklāsies aizmirstības putekļiem? Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase uzskata, ka dzimtas vēstures pētīšana ir ļoti nozīmīga arī tad, ja cilvēks nav ļoti slavens. «Pētot vienmēr atklājas nozīmīgas sakarības. Tas, ko šīs meitenes izdarījušas, ir ļoti apsveicami. Ja viņas mums uzticēs savus pētījumus, esam gatavi tos saglabāt.» Savukārt muzeja Izglītības un mārketinga nodaļas vadītāja Irēna Ķirse atceras padomju laikus, kad viņai bijis grūti noskaidrot savas dzimtas likteņus trijās paaudzēs. Salīdzinājumam – kollija dzimta bijusi zināma 11 paaudzēs. Vēstures un mākslas muzejs veido sadarbību ar Jelgavas skolām, un atliek cerēt, ka kara laikā sadegušo baznīcas grāmatu vietā muzejs drīz vien kļūs bagāts ar pētījumiem, kas stāstīs par ikdienišķo, bet ne mazāk nozīmīgo vēsturi ap mums.
