Tas, kurš uzsver, ka viņam neviena nevajag, ka viņam labāk būt vienam, nekrietni melo.
Tas, kurš uzsver, ka viņam neviena nevajag, ka viņam labāk būt vienam, nekrietni melo. Cilvēks ir bara dzīvnieks, ja tā var teikt, turklāt divkājainajai radībai riesta laiks ir visu mūžu. Ne jau tā, kā tas ir sunīšiem un kaķīšiem vai citiem apkārtējā dabā. Un tas, ka Latvijā vidējā vecumā uz sešām sievietēm pēc statistikas ir tikai viens vīrietis, ir ļoti slikti. Vēl jau jāatskaita homoseksuālisti, alkoholiķi un impotenti. Paliek tik maz, ka labāk neskaitīt, lai nesāpētu sievietes sirds. Bet tad, kad jau pāri četrdesmit, gribas kādu, ar ko kopā pasēdēt uz dīvāna un skatīties televizoru, ar ko kopā aiziet uz tirgu vai aizbraukt sauļoties Lielupes krastā. Bet…
Tālāk piedāvāju kādas Balzaka vecuma sievietes piedzīvojumus, laimi meklējot. Protams, nekas un neviens pats klāt nenāks un neteiks: «Esmu tavs princis, ņem mani un komandē!»
Nav nekas neparasts
Jā, patiešām nav nekas īpašs, ka cilvēkam dzīvē neveicas ar pretējo dzimumu. Arī man tā gāja. Pirmais vīrs izrādījās biseksuāls, turklāt savus gājienus un nakšņošanu pie draugiem motivēja kā kāršu spēli no vakara līdz rītam. Ne viņam interesēja ģimenes dzīve, ne sieva, ne bērns. Viss beidzās loģiski – ar šķiršanos. Tomēr tā nebija sāpīga, jo tik slikti kā ellē jau nav nekur. Otrā laulība arī nevilkās ilgi, jo sievas vietu vīra apkampienos ieņēma Zaļais pūķis. Cik pretīgi katru dienu ostīt gultā blakus alus, degvīna vai citas riebeklības smaku! Padzinu viņu uz visām četrām debesspusēm. Sākumā jutos brīva un viegla kā spalviņa – miers ienāca manā mājā. Tomēr pirmais prieks ātri pārgāja, jo nu biju viena gan rītos, gan vakaros, gan naktīs, gan svētkos, gan… Tā kā esmu uzņēmīga sieviete, nolēmu, ka kaut kas lietas labā ir jādara.
Salauztā sirds
Protams, savu dzērāju biju mīlējusi, tāpēc tā patriekšana nebija nesāpīga, ja atklāti jāteic. Sieviete var visu, arī to. Laime jāmeklē pašai. Bet kā? Visi pazīstamie vīrieši attiecīgajā vecumā ir precēti. Tos, kas līgojas pa ielu, pat negribēju redzēt, bet tos, kas rakās pa atkritumu urnām, pat uzrunāt nevēlējos. Ko darīt? Rokās gadījās laikraksts «Vakara Avīze Vakara Ziņas». Un tieši tur – anketa, kas jāaizpilda un jāsūta uz redakciju, par brīvu solījās publicēt manu iepazīšanās sludinājumu. Sacerēju tādu normālu tekstu, nemelojot un nepiedēvējot sev Klaudijas Šīferes vai Sindijas Kraufordes izskata detaļas. Atbildes lūdzu adresēt uz manu darbavietu. Atnāca tikai viena – kāds vidzemnieks solījās pavadīt ar mani laiku automobilī par 250 latiem naktī. Ha! Uzreiz redzams, ka te kaut kas nav kārtībā. Lai viņš nedusmojas, bet «bagātajam» kārumniekam neatbildēju.
Otrais mēģinājums
Tā kā sludinājumu dzeltenajā presē varēja ievietot par brīvu, aizsūtīju atkal, tikai šoreiz ar lūgumu piezvanīt. Jā, drīz vien pēc sludinājuma publicēšanas atskanēja viens zvans, satikāmies. Ieradās mazs, vecs vīriņš, kuram nebija svarīgs, kas un kāda esmu, tikai tas, lai dabūtu sev jumtu virs galvas. Pažēlot jau viņu varēju, bet ielīst kopā gultā? Nu nekad! Zvanīja jau daudzi, bet satikos ar dažiem. Viens vidzemnieks no leišmales teicās, ka viņam vajag lauku mājas saimnieci. Jā, es, kas govi esmu redzējusi apmēram simt metru attālumā un cūku – tikai kotletes veidā, biju īstā zemnieka saimniecībā. Tomēr Rīgā tikāmies. Vispār bija jauki, apmeklējām interesantu izstādi, stundām runājām par pasaulīgām un abstraktām lietām, iznāca, ka mums ir tik daudz kopēja. Mājās braucu apstarota, visu laiku skatīdamās uz dāvāto ziedu. Pa ceļam viņš pat pāris reižu piezvanīja un teica, ka esot manis pārņemts. Sazvanījāmies katru dienu, atbrauca pie manis ciemos, pavadījām skaistas dienas. Tomēr reizēm iedomājos, ka kaut kas īsti nav tā, kā vajag, – šis un tas man vīrietī nepatika. Piemēram, pārlieku lielais kārnums, nesakārtotie zobi, lielās prasības pret mani – man ir jābūt īstai saimniecei, kas perfekti māk visus sieviešu darbus. Arī mans apaļums (75 kilogrami) traucēja. Pēc tam, kad viņš klausulē nolamājās krievu valodā, jo, redz, esmu traucējusi darbā ar savu zvanu, uzrakstīju nejauku vēstuli ar savām patiesajām domām, bet ar labām un mīļām beigām, tomēr viss patiešām bija cauri. Izvēlīgais vidzemnieks neatbildēja ne uz zvaniem, ne uz vēstulēm. Skaidrs, ka viss bija cauri.
Neliekos mierā
Nākamais zvanu draugs bija no Jūrmalas. Vispār man viņš patika, tikai izskatījās daudz vecāks par saviem gadiem. Ciemojos pie viņa mājās, bet kopā gulēt negribēju, tāpēc alus glāzē piebēru sasmalcinātu klonazepāma tableti, vecis aizmiga kā nosists. No rīta vienīgi viņš brīnījās, kas tas par šausmīgu miegu uznācis, ka nav varējis izpildīt savu vīrieša pienākumu. Klusībā smaidīju un neteicu ne vārda. Un tad jūrmalnieks pēkšņi atbrauca pie manis uz Jelgavu un teica, ka esot atbrīvots no darba un padzīvošot pie manis. Kļuvu mēma! Mana mamma, kas arī te dzīvo, nemaz nebija gaidījusi tādu ciemiņu un bija dziļā nemierā. Bet tas vēl nekas. Nelūgtais viesis uzreiz izteica kritiku par visu manās mājās – ledusskapis jānovieto citur, plaukti nekam neder, viņš smēķēšot viesistabā, skatīsies televizorā tikai to, kas viņam patīk. Turklāt uzreiz paziņoja, ka viņam riebjoties opera, balets un klasiskā mūzika – tas, ar ko es dzīvoju, ko baudu aizkustinājumā līdz asarām. Mamma ieteicās, un es palūdzu jūrmalniekam aizbraukt. Pēc tam viņš vēl simtām reižu zvanīja un kaut ko centās panākt, taču es biju nelokāma. Lai arī kā, bet neviens manā mājā savu kārtību neieviesīs.
Skumjais pārtraukums
Manā Jelgavā neviens uzmanību pamestai sievietei nepievērsa. Un būtu brīnums arī, jo no mājas bez lielas vajadzības vakaros neizeju, sabiedriski neesmu aktīva, atplaukstu tikai darbā, savā sieviešu kolektīvā, kur bezcerīgi sameklēt kādu ar biksēm un bārdu. Man svarīgākais ir ģimene un tās laime, silts ēdiens vīram, viss labākais – bērniem. Vienkārši nespēju būt viena un mīlēt tikai sevi. Pēc vairākām neveiksmēm nokārtot savu dzīvi rokas nolaidās. Laikam jau nav lemts būt laimīgai un apmierinātai. Esmu kļuvusi viegli ievainojama, neuzticos nevienam. Kas būs, ja kādam atkal pieķeršos, bet viņš mani sāpinās? Varbūt visam atmest ar roku? Bet velniņš vēderā urda un urda…
Nākamais solis
Kolēģe ieteica ievietot savas ziņas internetā, lai atsaucas labie, brīvie un laimes alkstošie! Te nu sākās īsta jautrība. Viens rīdzinieks šķita tāds normāls, kamēr pa telefonu īsziņās nesāka jautāt, kas man patīk gultā, tikušies nebijām. Kad izrādīju sašutumu par tik ātru intīmo lietu apspriešanu, viņš mani nosauca par, atvainojiet, govi ar paplestām kājām, kas nezina neko par… Goda vārds, negribas tās rupjības atkārtot.
Otrs solīja vest uz Kanāriju salām, bet pēc piedāvājuma sapratu, ka kundziņam «jumts aizbraucis nezināmā virzienā». Vēl kāds solījās atbraukt uz Jelgavu, bet to neizdarīja. Rīdziniekiem vispār lauku sievietes, un jelgavnieces tādas, viņuprāt, ir, neinteresē. Šķiet, ka noteicošais ir dzīvoklis Rīgā un nauda. Varbūt tikai pēc tam interesē cilvēka izskats, izglītība, aizraušanās.
Jāpaļaujas uz likteni
Cilvēks pats var daudz, tomēr pārāk aktīva darbība tikai liek vilties. Ne sludinājumi avīzēs, ne piedāvājumi internetā nesola laimi un veiksmīgu ģimeni. Preses sludinājumu slejās un elektroniskajos saziņas līdzekļos satiekas neveiksminieki. Un divu cilvēku kopībā ar vienu tādu pietiek, otrs nav vajadzīgs. Ir izņēmumi, bet ļoti reti. Grozies, kā gribi, manā vecumā uz vienu vīrieti ir sešas sievietes. Un vispirms jānoskaita, vai esi tā īpašā, tā sestā!
