«Zemgales Ziņu» izsludinātajā konkursā, kurā lūdzām atsaukties līgotājus, kas lepojas un dižojas ar jaukām saimniecēm, pieteiktas sešas dalībnieces. Piedāvājam iedvesmoties Jāņamāšu stāstos par saulgriežu svētku svinēšanu. Lasiet un vērtējiet, kā arī balsojiet par to, kura no dalībniecēm jums simpatizē un kura būtu pelnījusi saņemt sirsnīgākās Jāņamātes titulu. Izgrieziet no avīzes, jūsuprāt, sirsnīgākās Jāņamātes fotogrāfiju un līdz 21. jūnijam (ieskaitot) nogādājiet to «Zemgales Ziņu» redakcijā Raiņa ielā 29 Jelgavā. Ja laikraksts nav pieejams tirdzniecības vietās, to var iegādāties arī redakcijā. Konkursa uzvarētāju paziņosim un dalībnieces apbalvosim sestdien, 23. jūnijā, pulksten 12 pilsētas Zāļu tirgus pasākumā pie Jelgavas kultūras nama.
Glūdas pagasta Egloņu māju saimniecēm Inesei Irbei un Andrai Pootai šīs ir mājas, kur mammai un meitai saimnieces gods nav jādala, jo saimnieko viņas abas. «Līgo rīts tiek gaidīts ar nepacietību. Vīri gatavo uguns vietu, citreiz dārzā tiek uzvilkta arī lielā uguns muca, brauc uz mežu pēc meijām, sagatavo vietu līgošanai. Manā pārziņā ir pīrāgu cepšana, bet Andras – siera siešana un Jānīša kliņģera cepšana,» stāsta Inese. Egloņos ik līgovakaru daudz tiek dziedāts. Andra atceras, ka bērnībā viņai ļoti daudz dziedājusi vecmāmiņa, no kuras arī aizgūts vairums dziesmu vārdu, vēlāk ciemos ik gadu braukusi Ineses studiju biedrene, kura arī liela dziesmu zinātāja un vainagu pinēja. Sava loma ir arī profesijai – Andra tāpat kā viņas mamma ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, tāpēc zināt tautasdziesmas viņai ir goda lieta. «Mēs tiešām Jāņos dziedam, un visas dziesmas ir galvā. Prieks, ka arī jaunieši zina daudz vārdu un nekautrējas dziedāt līdzi,» stāsta Andra. Meita Gerda iestarpina, ka mājās 23. jūnijā parasti sabrauc ļoti daudz cilvēku un notiek tā, kā rāda vecajās filmās, – visi dejo, dzied, lec pāri ugunskuram, iet rotaļās un sagaida saullēktu. Egloņos ir vēl kāda jauka tradīcija – papardes zieda meklēšana. Iestājoties tumsai, Andra ap māju pazarēs, puķēs un krūmos paslēpj svecītes (papardes ziediņus) un bērni tās iet meklēt. Pie mājas ir margrietiņu pļava, kas līdz Līgosvētkiem netiek pļauta, tāpēc visām meitām svētkos ir vainagi galvā, bet Jāņus rotā ozolzaru kroņi, kas pīti no pašu sētā augošiem ozoliem. Ar daudzveidīgām Jāņu tradīcijām gada īsākā nakts tiek pavadīta Lailas un Gunta Ābolu mājās Jelgavā. Jaunākajam no trim ģimenes atvasēm ticis arī pats goda vārds – Jānis. Saimniece Laila gādā par cienastu un jāņuzālēm, jau piecpadsmito gadu savam Jancim viņa uzpin arī vainagu, bet iepriekšējā gadā pītie ugunskurā tiek sadedzināti. «Mēs, šķiet, varam lepoties ar lielāko ugunskuru mūsu ielā. Kuram to ārpus sētas un lielu, lielu. Pie tā pasildīties un liesmās palūkoties neliedzam arī garām ejošiem un rasā izmirkušiem jāņabērniem. Ugunskurs ir tik liels, ka tam pāri varam pārlēkt vien uz rīta pusi,» stāsta Laila.Pie mājas Ābolu ģimenei ir pļava, kurā aug teju visas jāņuzāles, tāpēc saimnieces sietie pušķi ir smaržīgi un bagātīgi. «Dienas pirmajā pusē ar pušķiem dodamies uz kapiem, tur guļ arī mans vecvectēvs, vārdā Jānis. Tad mājās pušķoju sētu un gatavoju cienastu. Obligāti cepu plātsmaizes, kas ir mans firmas ēdiens un tiek notiesāts gardām mutēm. Vakarā sabrauc liels pulks radu, draugu un līgošana var sākties!» stāsta Laila. Ābolu mājās neiztrūkstoša ir dziesmu dziedāšana, jo vienam no viesiem katru gadu līdzi ir akordeons, kas dziedāšanu padara lustīgāku. ««Nezinīšiem» esmu sagatavojusi dziesmu vārdus, tā ka no dziedāšanas neizsprukt. Uz rīta pusi meitas iet uz pļavu rasā mutes mazgāt, dažreiz līdzi nāk arī puiši – tas, lai jaunība nezustu,» smaidot paskaidro saimniece. Jelgavniece Gunta Eltermane ir trīs brašu dēlu – Jāņa, Jura un Mārtiņa – mamma. Viņas laimes formula slēpjas mīlestībā pret dēliem, mazbērniem un vedeklām. «Līgosvētkus sagaidīsim un pavadīsim mūsu piemājas dārzā Jelgavā. Dzīvoju kopā ar dēlu Jāni un viņa ģimeni, tāpēc tieši pie mums brauc ciemos radi, draugi un tagad jau arī mazbērnu klasesbiedri, tādēļ jāņabērnu pulks ar katru gadu tikai aug. Līgotāju ir ļoti daudz, un jāparūpējas par visiem – kam auksti, kam vēders tukšs, kam miedziņš nāk,» stāsta Gunta. Līgo rītā Guntas mājā rit lielie gatavošanās darbi svētkiem – meitas vij vainagus, pušķo pirti, vīri gādā par alu un svaigām pirts slotiņām. Pirtī iešana ir neiztrūkstoša Eltermaņu saimes tradīcija, tiesa, pēdējos gados to vairāk iecienījuši jaunie puiši – Guntas dēli, mazdēli un viņu klasesbiedri. «Tā kā līgotāju ir daudz, arī par mielastu jāgādā, lai tā pietiktu visu nakti. Sieru pati nesienu, bet vienmēr to iegādājos no vietējiem zemniekiem, bet mājās ar vedeklu palīdzību tiek cepti pīrāgi, plātsmaizes, gatavoti salātiņi un gardumgardas maizītes. Lai godam varētu sagaidīt saullēktu, Līgo nakti cenšamies pavadīt atraktīvi un aktīvi. Mums ir liels dārzs, kurā spēlējam kriketu, badmintonu, ejam rotaļās – esam nepārtrauktā kustībā,» stāsta Jāņa mamma. Saimniecei un pašas sev vedeklas katru gadu sarūpē skaistus ziedu vainagus, goda kronis tiek arī Jānim. Šogad Guntai būs mazāk laika gatavoties svētkiem, jo tieši 23. jūnijā viņai plānots koncerts ar deju kopu «Akači», bet pēc tam viņa atgriezīsies pie saviem mīļajiem līgotājiem Jelgavā. Ilzes Norvaišas lielākā rūpe ir viņas puikas – piecgadīgais Jānis un gadu jaunākais Nikolajs. Tieši papardes ziedu meklējot, Ilze tikusi pie savas vecākās atvases, tādēļ dēlam ticis Jāņa vārds. Līgosvētkus Ilzes ģimene ik gadu brauc svinēt pie tantes uz Latgali, kur esot visstiprākās latviešu tradīcijas un skaistākie Jāņi. «Kādreiz sieru nesēju, bet tagad, kopš man ir savs Jānis, katru gadu to gatavoju pati. Tāpat pinu dēlam ozollapu kroni,» stāsta Jāņamāte. Ko viņa darīs šogad Jāņos, Ilze vēl nav izlēmusi, jo brauciens uz Latgali diemžēl nenotiks. Viņa atzīst, ka arī Jelgavā vajadzētu organizēt līgošanu, ne tikai ielīgošanu. «Estrāde pilsētai ir, bet pietrūkst līgošanas līdz rītam – ar dančiem, lustēšanos, dziesmām un ugunskuru. Pils salā varētu kārtīgu līgošanu noorganizēt,» spriež Ilze.Jāņu dziesmas saimniece pati zinot un bērniem māca. Ilzei kaimiņos vienas kāpņu telpas dzīvokļos dzīvo trīs Jāņi un viena Līga – tik daudz reti kurā mājā atrast, viņa smej. Ināra Klovāne jau desmit gadu ir uzņēmēja un divu «Jelgavas gaļas nams» veikalu saimniece. Klovānu ģimenes sirsnības un viesmīlības dēļ viņu nams ir draugu un radu iecienīts. Tur ar bagātīgām svētku tradīcijām tiek svinēti arī vasaras saulgrieži. Ināras kundzes lielākā vērtība ir viņas ģimene – abi dēli, vedeklas un mazmeitiņas –, tāpēc svētkus cenšas svinēt kopā. Saimnieces un vedeklu lielākā rūpe ir gādāt par maltīti – sieru, plātsmaizēm, pīrāgiem, salātiņiem. Ēdiens vienmēr tiek skaisti noformēts un pasniegts. Kā jau gaļas izstrādājumu ražotājiem, Klovānu ģimenes svētkos neiztrūkstošs ir šašliks. «Lielākais gatavotājs mums ir Jānis – viņam padodas gan gaļas cepšana, gan zupas vārīšana Jāņu rītā. Parasti tā ir uz uguns gatavota harčo zupa ar aitas gaļu vai zivju zupa. Protams, obligāta tradīcija ir alus baudīšana no koka muciņas,» stāsta Ināra. Nama pagalmā īpaša vieta ir ugunskuram. Uguns tiek uzskatīts par dzīvības, siltuma un gaismas simbolu. Liesmas līgonakts ugunskurā te sprakšķ visu nakti. «Tā vieglāk sagaidīt rītu – siltumā un gaismā. Jaunākie jau rītu sagaida, vecākajiem gan tā grūtāk,» viņa smaida. Tajā pašā laikā Ināras kundze atzīst, ka Līgosvētki tirgotājiem un ražotājiem ir saspringtākais darba laiks, tādēļ svētku prieku dažreiz nomāc nogurums. Tad dēls Mareks rokās ņem akordeonu un mudina līgotājus uz dziedāšanu – miegs ir kā ar roku aizdzīts.
