Šis laiks skolēnu mācību gada kalendārā, kā ierasts, rit karjeras izvēles zīmē. Skolās viesojas «tālu tikušie» absolventi, jaunieši apmeklē iestādes un uzņēmumus, un savas amatu darbnīcas ver profesionālās skolas. Pat mans ceturtklasnieks, izvilcis sociālo zinību darba burtnīcu, cenšas noskaidrot, kādi ir mani profesionālie pienākumi, kādas īpašības darbā nepieciešamas un kādiem mācību priekšmetiem tāpēc skolā būtu jāpievērš lielāka uzmanība.
Vēl jau arī ir karjeras izvēles testi un individuālās konsultācijas, kam jaunajam cilvēkam vajadzētu kliedēt pēdējās šaubas, aiz kuras letes darba tirgū nostāties. Tomēr dzīve rāda ko citu. Ir pietiekami daudz devīto un divpadsmito, kuri joprojām minstinās, šaubās un neuzdrošinās. To apliecina arī jauniešu bezdarba statistika. Pirms pāris gadiem Latvija ar 19,6 procentiem nestrādājošo un nemācošos iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 24 gadiem bija stabilā pirmajā vietā Baltijā. Tāpat ne tik gludi, kā cerēts, klājas ES fondu līdzfinansētajai programmai «Jauniešu garantijas», kuras mērķis ir pierunāt vairāk nekā 50 tūkstošus Latvijas gados jauno bezdarbnieku sākt kustēties viņiem tīkamas nodarbinātības virzienā. Tomēr šā gada sākumā bija atsaukusies vien aptuveni trešdaļa.
Tas nozīmē, ka visi minētie karjeras pasākumi ir tikai kā plāksteris uz jauniešu lielās neizlēmības brūces. Iemesli ir dažādi, bet galvenokārt meklējami neveiksmīgajā izglītības un sociālajā politikā, atzīst speciālisti. Un tā arī turpināsies, ja beidzot netiks pārtraukta ierastā prakse visiem skolas bērniem prasīt vienādus rezultātus, biedēt ar sliktām atzīmēm un vairāk par dzīvē noderīgām prasmēm vērtēt logaritmus, sintakses un eksāmenus. «Galvenais skolotāju uzdevums mācīšanās laikā ir palīdzēt katram skolēnam veiksmīgi pabeigt skolu. Mācās tikai tas, kurš grib mācīties. Ja skolēnam nav intereses un spēju, viņu orientē uz nesarežģītu, bet nākotnē noderīgu profesiju,» piemēram, izslavētajā Somijas izglītības sistēmā novērojuši Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas skolotāji. Kāpēc nepamēģināt?!
