Negatīva ietekme bijusi arī tam, ka pieredzējušus, teicamus speciālistus, kas diemžēl pienācīgā līmenī nepārvaldīja angļu valodu, Zemkopības ministrijā aizstāja ar «zaļiem» – ļoti gudriem gan, taču bez dzīves un darba pieredzes.
(Turpinājums. Sākums 24. augusta numurā)
Negatīva ietekme bijusi arī tam, ka pieredzējušus, teicamus speciālistus, kas diemžēl pienācīgā līmenī nepārvaldīja angļu valodu, Zemkopības ministrijā aizstāja ar «zaļiem» – ļoti gudriem gan un angliski buldurējošiem uz nebēdu, taču bez dzīves un darba pieredzes. Un tādu «skābbarības tornī» ir visai daudz, turklāt augstos amatos.
Arī tas veicināja lauksaimniecības un pārstrādes rūpniecības deformāciju. Tagad gaļas pārstrādi mūsu valstī lielā mērā kontrolē somi. Lielākie graudu pārstrādes uzņēmumi (piemēram, «Rīgas dzirnavnieks») atrodas zem zviedru «jumta», lielāko pārtikas veikalu tīkls ir norvēģu veidots.
Visā pasaulē, Eiropā, protams, arī valstu valdības cenšas maksimāli aizsargāt iekšējo tirgu, nodrošinot darba un peļņas apstākļus vietējiem ražotājiem. Bet pie mums, sacīsim, «Rīgas miesnieks» (kas faktiski pieder somiem), protama lieta, ieinteresēts pārstrādāt iespējami lētāku gaļu, savukārt lētāk lopus var izaudzēt, ja tiem izbaro lētākus graudus. Tāpēc lielie pārstrādātāji piedāvā zemniekiem pašu niecīgāko samaksu. Tajā pašā laikā, iepērkot pienu vidēji par astoņiem santīmiem litrā, tas veikalā tiek pārdots par 30 santīmiem. Lieki jautāt, kura valsts – Latvija vai kāda cita – gūst peļņu!
Šī ir mūsu nesakārtotās saimniekošanas viena puse, par ko atbildība jāuzņemas gan ļoti nepieredzējušiem politiķiem, gan arī minētajiem speciālistiem.
Kolhozu laikos Latvijā bija aptuveni 2,5 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamu zemju, tagad nav vairāk par miljonu…
Lietuvā, bet vēl jūtamāk Polijā, tika izvēlēta cita taktika. Latvijā lauksaimnieciskā ražošana tika samazināta, iepotējot zemniekiem, ka labāk ražot mazāk, bet kvalitatīvāku produkciju, kaimiņos, gluži otrādi, «spieda» uz kvantitāti. Viņi ražoja, ražoja, ražoja un ar lētām precēm pārplūdināja arī mūsējo tirgu. Tikai pēdējā laikā Polijā un Lietuvā vairāk pievērsušies produkcijas kvalitātei: nu viņi to var atļauties, pārāk nesadārdzinot ražošanu. Bet! Eiropas Savienība, ja tajā iekļausimies, arī mums noteiks lauksaimniecisko ražojumu kvotas, taču tās tiks aprēķinātas, par pamatu ņemot ražošanas apjomus laikā no 1995. līdz 2000. gadam. Tātad jau apriori esam lemti atpalicībai arī nākotnē?
Tagad, kad it kā esam sasparojušies attīstīt lauksaimniecību, raugāmies Rīgas virzienā: vai valstī ir izstrādāta vienota politika, programma? Vai vajag tik ļoti koncentrēt ražošanu tikai lielsaimniecībās? Varbūt lai Zemgalē audzē graudus, bet Latgalē un Kurzemē vērts lielāku vērību pievērst lopkopībai? Un vai vajadzētu koncentrēt pa 30 līdz 40 tūkstošiem cūku vienā vietā, kur līdz ar to palielinās risks kaitēt dabai? Varbūt vecajās kolhozu kūtīs turēt pa 300 līdz 700 cūkām? Kopumā cūkgaļas ražošana nekristos, turklāt katrā pagastā rastos vismaz dažas jaunas darba vietas.
Bēdīgi, bet «gaisu jauc» arī tas, ka faktiski Latvijā nav statistikas, jo, piemēram, 18% iedzīvotāju, kas oficiāli tiek uzrādīti kā lauksaimniecībā nodarbinātie, absolūti neatbilst patiesībai. Pēc šiem datiem iznāk, ka apmēram 500 cilvēku katrā pagastā strādā lauksaimniecībā, bet, piemēram, Sabilē, kur saimnieko Pēteris Kalniņš, pagastā ir ap 2000 iedzīvotāju; atņemot pensionārus, bērnus, paliek kādi 800, bet no viņiem lauksaimniecībā strādā ne vairāk par 30 līdz 40. Tātad lielākais 5%! Aptuveni šāda ir situācija visā Latvijā.
Kļūdaini arī norādījumi zemniekiem, ka jācenšas ražot pēc iespējas lētāku produkciju. Ne Zviedrijā, ne Vācijā, ne Polijā, Somijā un Nīderlandē, ne arī Dānijā, kas īpaši specializējusies cūkgaļas ražošanā, tā nav lētāka kā pie mums:produkcijas pašizmaksu nosaka resursi – degviela, barība u.c. Pie mums vienīgi darbaspēks ir lētāks. Nu nevar mūsu zemnieks «pieplakt» zem 70 santīmiem pašizmaksas par cūkgaļas kilogramu, nekur pasaulē tas nav iespējams. Jo sevišķi, ja izsmeltas jau iepriekš pieminētās «iekšējās rezerves», uzkrājumi no kolhozu laikiem.
Tātad daudz kas tiek gan ilustrēts, gan sludināts aplam. Tāpēc, runājot par patlaban izstrādājamo, apspriežamo lauksaimniecības attīstības plānu no 2001. līdz 2003. gadam, jāpriecājas, ka tādu vispār beidzot veido. Lai gan tajā ļoti maz kas ņemts vērā no Sadarbības padomes prasībām un ieteikumiem. Tāpēc tika ierosināts atlikt plānu pieņemt, jo padome uzstājas ar koncentrētām, zemniekiem svarīgām prasībām, tāpēc šā plāna veidošanā neder uzklausīt tikai kāda atsevišķa grupējuma intereses un pēc tam apgalvot: lūk, zemnieku prasības ievērotas.
Jā, nav noliedzams, ka Zemnieku savienībai, zemnieku streika štābam, baušķeniekiem ir lieli nopelni akcijā uz Latvijas un Lietuvas robežas, taču viņi neko nebūtu panākuši, ja «papīri» nebūtu jau agrāk sagatavoti un likti galdā ministram, kam tādējādi piketētāju štāba prasības nebija negaidītas – gan par budžeta 3%, gan dīzeļdegvielas akcīzes nodokļa kompensēšanu, gan iekšējā tirgus aizsardzību jau tika gatavoti risinājumi. Pats pikets, protams, bija svētīgs, nāca par labu, bet tā rīkotājiem diezin vai vajadzēja veidot vēl kādu īpašu savu organizāciju, kur 11 cilvēku pasludina, ka «aiz viņiem stāv» kādi 5000 zemnieki. Tas ir tikpat absurdi kā apgalvot: Latvijas Zemnieku federācija, kuras kolektīvais biedrs ir arī Hipotēku un zemes banka, pārstāv visus šīs bankas klientus. Diemžēl dažu Zemgales lielo zemnieku nostāja ir apmēram šāda.
Arī Andim Kāpostam, kas izveidojis Zemnieku atbalsta asociāciju, P.Kalniņš piedāvājis: nāc ar priekšlikumiem, rādi, ko tava organizācija spēj. Bet viņš atteicis: «Mēs ne, mēs – būsim opozīcijā! Jūs strādājiet, bet mēs jūs kritizēsim.»
Tomēr bez kopdarba nekas neizdosies.
Slikti, ka tagad, kad Latvijā tik daudz politisko partiju, tiek politizēti arī zemnieki, pat LZF viens otrs mēģina piekārt kaut kādu politisko birku, piedēvējot neesošas partijiskuma pazīmes. Tomēr LZF nepretendē uz vietām Saeimā, tā sabiedriskā kārtā cenšas akumulēt zemnieku intereses, vajadzības, prasības, darīt tās zināmas valdībai un sekot šo prasību izpildei. Pieprasa un ultimātus uzstāda arī jau minētās apvienības, asociācijas un štābi, taču viens ir prasīt, kaut kas cits – sēdēt, rēķināt, formulēt savas prasības un ar precīziem skaitļiem tās pamatot. Diemžēl Bauskas puses lielie aktīvisti izrāda tikai rosīšanos, praktisku rīcību, «melno darbu» P.Kalniņš neesot jutis, lai gan regulāri seko Lauku atbalsta rīcības štāba aktivitātēm, ne vienreiz vien piedalīdamies tā sanāksmēs. Vispār no 26 Latvijas rajoniem cik necik aktīvi zemnieki esot tikai kādos 20. Pārējos valdot totāls klusums. Un klusējošo skaitā esot arī Bauskas rajons: pusgadu turienes zemnieki nelikās zinis par Latvijas lauksaimniecības problēmām, nu pēkšņi metušies virsū LZF ar pārmetumiem nekā nedarīšanā…
(Nobeigums – nākamceturtdien)
