Tāpat kā pirms negaisa jūtams sabiezējums un smagums, arī Latvijas laukos krājusies un turpina krāties «elektrība».
Tāpat kā pirms negaisa jūtams sabiezējums un smagums, arī Latvijas laukos krājusies un turpina krāties «elektrība». Ja dabā līdzīgās reizēs sekas ir samērā vienkārši prognozējamas, sabiedrības dažādu slāņu savstarpējās, arī ekonomiskajās, attiecībās tas nav izdarāms tik viegli, lai gan optimistiskāku vai pesimistiskāku pareģu netrūkst.
Kas īsti notiek ar Latvijas lauksaimniecību? Kurp reāli virzāmies? Līdzīgi jautājumi nodarbina valsts iedzīvotāju lielu daļu, jo ir gandrīz fiziski jūtams, ka zemnieku vidū notiek šķelšanās, frakcionēšanās, sega tiek raustīta uz dažādām pusēm…
To visu pārrunājām ar Pēteri Kalniņu, Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) padomes priekšsēdētāju, sēdēdami pie kafijas termosa viesu namiņā viņa zemnieksaimniecībā Sabiles Zeltiņos. Turpmākajās rindās – ne intervija, ne precīzs tikšanās «protokols» vai konspekts, bet drīzāk piezīmes, kurās laiku pa laikam var ielūkoties, lai sakārtotu savas domas un salīdzinātu tās ar sabiedrībā pazīstama, zinoša cilvēka skatījumu uz norisēm Latvijā, laukos, zemnieku vidū.
«Biezo» zemnieku «iekšējās rezerves»
Desmit gadu Latvijas laukos veidojusies tāda situācija, kāda tā ir patlaban. Toreiz, pirms desmit gadiem, daudzi sāka saimniekot gandrīz no līdzīgām pozīcijām. Tomēr dažādiem cilvēkiem bija dažādas reālās iespējas, ko noteica zemes platības, lauksaimniecības tehnikas pieejamība, pieredze, ražotnes un arī citi faktori. Kas iegūts aizvadītajā desmitgadē? Vai varbūt – zaudēts?
Tagad viens otrs ar nepatiku atceras, bet tolaik, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, bija daudz kopsaimniecību, kurās bija ļoti attīstīta ražošana. Tagad Latvijā ir apmēram 80 paju sabiedrību, no kurām tikai kādas trīs četras strādā ar peļņu, pārējās nīkuļo uz bankrota un likvidācijas sliekšņa.
«Biezākie» zemnieki, lielāko saimniecību īpašnieki, kas jau no sākta gala saimniekoja vērienīgāk un bija pārtikušāki, visu šo laiku varēja iztikt ar «iekšējām rezervēm» (šīs rezerves ir atsevišķa pētījuma vērtas: vieni pie tām tika, veikli privatizējot to, kas agrāk piederēja kolektīvam; citi prasmīgi izmantoja «Breša laika» privilēģijas, par puscenu iegādājoties būvmateriālus, tehniku, saņemot bezprocentu kredītus un neatkarības pirmajos gados nesamērīgi nopelnot ar rudziem; daudzi izmantoja valsts subsīdijas – 30 procentu apmērā – jaunas tehnikas iegādei, kas deva labu atspērienu biznesam; viens otrs šo iespēju vairākkāršoja, formāli reģistrējot zemnieku saimniecības uz dēla, sievas, vecāku un citu radinieku vārdiem, un, tā kombinējot, reāli tika pie tehnikas praktiski par velti). Turpretī vidējie un mazie zemes saimnieki jau ilgstoši izjuta dažādas, arvien pamatīgāk žņaudzošas grūtības. Viņi bija tie, kas nereti «pukstēja» un errojās par smago zemnieka vezumu, bet tomēr turpināja to vilkt.
«Lielie» zemnieki līdz šim uz saviem «mazākajiem brāļiem» nolūkojās ar gandrīz neiecietīgu pārākumu. Sak, plūcieties un villojieties vien, mēs tam stāvam pāri, jo mākam strādāt, bet, kurš māk, tam nāk.
Sāk svilt arī lielsaimniekiem
Taču nupat sācis svilt arī lielajiem zemniekiem. Īpaši tas esot jūtams mūsu, Zemgales pusē. Visvairāk neapmierinātību izrāda tieši Bauskas rajona lielie saimnieki. Turklāt viņu neapmierinātība un dusmas vērstas ne tik daudz pret valdību (lai gan neskaitāmas reizes mainījusies, tieši tā viņiem devusi iespēju līdz šim baudīt salīdzinošu bezrūpību, ja mēro ar sīkzemniekiem vai lopu audzētājiem), bet gan – pret pastāvošajām zemnieku organizācijām. Ar apmēram šādu moto: tu mūsu labā neko neesi darījis, tu esi slikts organizācijas vadītājs.
Līdz šai vietai mūsu sarunā tikuši, konstatējam, ka tasītēs kafija jau atdzisusi. Pēteris Kalniņš uzsit pa bikšu kabatu:
– Prasītāji nevar iegaumēt vienu: ikviena sabiedriska organizācija pārtiek tikai un vienīgi no biedru naudām. Biedru maksa maza – 12 latu gadā. Piekrītiet, nav nekāda pasakainā summa. Esmu Latvijas zemnieku federācijas padomes priekšsēdētājs, un tas nav algots darbs. Man no mājām līdz Rīgai – 120 kilometru. Šis ceļš jāmēro divas trīs, bet, gadās, arī piecas reizes nedēļā. Kompensēja tikai degvielas tēriņu. Bet šis, lūk, telefons, kas agrāk prasīja tikai kādus 25 latus mēnesī, tagad izmaksā pāri par 80 latiem. Vēl arī parastais telefons «notērē» latus 30… Tas viss pašam vien sit pa kabatu. Un, kad tu esi nobraukājies, norunājies ar dažādu līmeņu ierēdņiem, atnāk viens «lielais» zemnieks un pārmet…
Pērn federācijā visi vienojušies par turpmāko darbību. Gads pagājis, un, lai gan vārdos Zemgales lielsaimnieki bijuši kopā ar LZF, tomēr neviens no viņiem neesot licies ne zinis, pat biedru naudas nav maksātas. Un nekādi priekšlikumi arī nav saņemti.
Bet viņi pasākuši šķirot: jūs tur, Rīgā, un mēs te, Bauskā.
Īsts asociāciju drudzis
P.Kalniņš uzskata, ka savulaik nepareizu ievirzi deva «Lauku Avīze» galvenā redaktora Voldemāra Krustiņa un toreizējā ministra Ārija Ūdra personā, kas, labu gribēdami, «uztaisīja» Zemnieku saeimu. Tas visumā bijis svētīgs pasākums, ko būtu vērts turpināt, reizi gadā, rudenī, grandiozos svētkos sapulcinot veiksmīgākos lauku uzņēmējus… Ja vien šī «saeima» nebūtu izveidota kā juridiska organizācija.
Ir Latvijas Zemnieku federācija. Ar tās darbu pirms pāris gadiem nebija apmierināti Cēsu puses zemnieki, kas, no Rīgas pārbraukuši, veiksmīgā zemnieka Anda Kāposta vadībā izveidoja savu zemnieku asociāciju. Vēl tika radīta Latvijas Statūtsabiedrību asociācija – visai loģiska apvienība, kurai ir un būs ko apvienot un pārstāvēt, kamēr vien pastāvēs statūtsabiedrības. Un ir taču vēl Zemnieku savienība. Kopā tātad piecas lielas zemnieku organizācijas.
Laika gaitā situācija veidojās tā, ka kaut ko vajadzēja «dabūt cauri» piensaimniekiem. Ļoti veiksmīgi Piensaimnieku asociāciju izveidoja Aigars Kalvītis. Tagad šī organizācija apvieno ap 30 lielu piena pārstrādes uzņēmumu, kam klāt nāk dažas lielās fermas. Šajā asociācijā ir savs darbinieku štats, dienesta automašīna… (Skaidrs, jo lielajās pienotavās «apgroza» skaidru naudu. Tajā pašā laikā LZF, kas apvieno ap 2000 biedru, nav ne algu, ne automašīnu.)
Vēl tapa Gaļas ražotāju un pārstrādātāju asociācija, kas apvieno 11 lielo gaļas pārstrādes uzņēmumu, bet valdi veido šo uzņēmumu vadītāji. Sākotnēji šajā asociācijā bija arī pāris gaļas ražotāju, kas ar laiku atdalījās, taču asociācijai palika nosaukums, kas nu jau skan faktiski maldinoši. Loģiski, ka šajā situācijā palika neapmierināti mazie gaļas ražotāji, tāpēc viņi izveidoja Mazo gaļas ražotāju un pārstrādātāju asociāciju. Tādā pašā veidā radās Cūku audzētāju asociācija. Tā apvieno ap 40 cilvēku, kuriem pieder aptuveni 50 procentu Latvijā audzēto cūku, bet otru pusi kopējā valsts cūku daudzuma audzē tūkstošiem citu, mazāku, zemnieku, kas nav īpaši apvienojušies un paliek it kā LZF «paspārnē». Tātad ir trīs «gaļas asociācijas», kas visas puslīdz ietilpināmas Jūlija Beļavnieka vadītajā Statūtsabiedrību asociācijā. Tās ir «iekšā» arī LZF, kā arī Zemnieku atbalsta asociācijā – lūk, arī rodas lielais zemnieku organizāciju juceklis!
«Aritmētika» mērkaķa domāšanas līmenī
Tas viss sākās pagājušajā gadā, kad gāja vaļā zemnieku streiki un nemieri. Tad Latvijas Zemnieku federācija, kā saka P.Kalniņš, «uz savu roku» izveidoja Sadarbības padomi. Līdz tam federācijai bija noslēgts trīspusējs līgums ar Statūtsabiedrību asociāciju un Zemkopības ministriju. Pēc tam pievienojās vēl Zemnieku atbalsta asociācija un Zemnieku saeima. Bet, visus jautājumus izšķirot balsojot, parasti balsojums beidzās ar 3:1, tas ir, Zemnieku saeima praktiski vienmēr palika zaudētājos. Tas, protams, viņus mudināja «spert attiecīgus soļus». Tāpēc šogad pavasarī šī organizācija izdomāja, ka jāiesaista visas asociācijas Sadarbības padomē. Principā pret to neviens neiebilda. Bet tad Zemnieku saeima, kas «kontrolē» vairāk nekā pusi asociāciju, sāka pieprasīt noteicošās un galvenās organizācijas statusu. It kā jau taisnīgi. Un tomēr patiesība esot cita. Tagad, piemēram, «kopā sanākuši» kādi 11 briežu audzētāji un izveidojuši savu, Savvaļas dzīvnieku audzētāju, asociāciju. Savu asociāciju radījuši arī trīs strausu audzētāji. Nedaudz vairāk par desmit dzērveņu audzētājiem, protama lieta, apvienojušies Dzērveņu audzētāju asociācijā, un tā tālāk… Šādu asociāciju Latvijā patlaban ir vairāk nekā 40. Tātad iznāk, «aritmētika» ir mērkaķa domāšanas līmenī: jo zem viena «jumta» lielāks dažādu asociāciju skaits, jo svarīgāks pats «jumts», šajā gadījumā – jo lielākas noteikšanas tiesības Zemnieku saeimai. Ja turpinātu tādā garā, pārsvaru pār šo saeimu balsojumos varētu iegūt, uz ātru roku nodibinot, piemēram, «trīspupu govju asociāciju» vai «ālavnīcu asociāciju»! Kā tik tuvojas kāds svarīgāks balsojums, tā katra sāncenšu puse «noformē» vēl kādu duci asociāciju…
Lai tomēr šādu galīgi dumju skriešanos apturētu, maijā lielos strīdos tika izveidota Zemnieku sadarbības padome. Tajā ietilpst pa diviem cilvēkiem no piecām minētajām lielākajām zemnieku organizācijām – kopā desmit cilvēku. Bet vairāk nekā 30 parējās sīkās asociācijas, neformāli apvienojoties piecās citās lielās grupās, arī no katras grupas sadarbības padomē deleģēja pa diviem pārstāvjiem. Tātad tajā pavisam ir 20 cilvēku. Bet jau no paša sākuma izveidojās situācija, ka padomes darbā praktiski vienmēr piedalās pārstāvji no Zemnieku saeimas, Zemnieku federācijas, Statūtsabiedrību asociācijas un pāris lielākajām asociācijām. Tātad ap desmit līdz četrpadsmit cilvēkiem. Kurā brīdī kurš ir klāt, to intereses tad arī tiek pārstāvētas.
Glābiņš – Lauku atbalsta rīcības štābs?
Pa visiem šiem daudzajiem gadiem sakrājās vesela gūzma problēmu. Viena no būtiskākajām un absurdākajām bija tā, ka Zemkopības ministrijas ierēdņi, kas faktiski ir labi speciālisti, biežo valdības maiņu dēļ pārāk daudz skatījās mutē ministriem, kas cits pēc cita pārņēma portfeli un «teikšanu». Ierēdņu rīcība cilvēciski saprotama – viņi negribēja dot iemeslu neapmierinātībai ar sevi, lai elementāri saglabātu savu darbavietu.
(Turpinājums nākamo ceturtdien)
