Beidzot aizvadīta tā diena, par kuru tik bezgala daudzi uztraucās. Viņi būtu laimīgi, ja varētu izsvītrot to no kalendāra.
Beidzot aizvadīta tā diena, par kuru tik bezgala daudzi uztraucās. Viņi būtu laimīgi, ja varētu izsvītrot to no kalendāra. Šī diena sacēla tādu ažiotāžu, ka pat valsts augstākās amatpersonas, tās galvu ieskaitot, aiz bailēm pameta valsti. Kā prusaki paklīda Saeimas deputāti, ieskaitot ministrus.
Vai tiešām šie vecie vīri ir tādi briesmoņi? Frontēs, kur viņi cīnījās, naidnieks tika sakauts vairākkārt. Uzbrukums sekoja uzbrukumam ar milzīgu tehnikas un dzīvā spēka pārsvaru. Jā, leģionāri izcīnīja sev slavu, jo, karam beidzoties, aizstāvēt uzticēto pēdu Latvijas zemes viņi neatdeva, nepadevās. Ja leģionārus neatzīst pretinieki, tas ir saprotams, jo armijai, kuru tie pārstāvēja, bija jācieš lieli zaudējumi kaut kādu nesaprotamu latviešu dēļ. Bet, ja to dara tie, kas paši iestājās pret komunistisko režīmu, tad zūd visa saprašana. Visus šos gadus pēc kara beigām vārds «leģionārs» netika pat pieminēts, jo tie bija cilvēki, kuri nevajadzīgi atgriezušies.
Atjaunoja Latvijas valsti, un kas notika? Tie, kas iet pie pieminekļa, kas uzcelts par godu iekarotājiem ar sirpotiem un āmurotiem karogiem, tiek pat it kā godāti, vismaz neizskan neviens vārds pret. Bet tiem, kas vēlas iet ar brīvās Latvijas karogu, mēnešiem jāklausās pārmetumi. Jājautā, kādā valstī dzīvojam, jo abās armijās latvieši karoja svešos šineļos. Vai jau aizmirsies karogu mežs Daugavas krastmalā?
Prezidenta kungs, kad jūs melojāt? Vai toreiz, pirms dažiem gadiem, kad pie leģionāru piemiņas zīmes tik cēli runājāt, pat notraucāt asaru no vaiga, sakot – to nevar aizmirst. Bet tagad vēlaties, lai šo vīru, kas kā klintis stāvēja pret boļševismu, nebūtu. Vai vēlaties tos jau dzīvus apglabāt? Pērngad pat neļāvāt leģionāru mirstīgās atliekas pienācīgi guldīt Lestenes Brāļu kapos. Kas noticis? Ja sakāt, ka mūs ārzemes nesapratīs, tā ir taisnība, jo tādu bēgšanu no vecu karotāju mierīga gājiena tiešām neviens nesapratīs – ne tauta, ne ārvalstis –, ja nu vienīgi kāda, kas tajā ir ļoti ieinteresēta.
Sapulcējušos skaits pārsniedza gaidīto. Stāvgrūdām pilna baznīca šo veco ļaužu, kas vēlas Dievu lūgt. Viņu dēļ sapulcināts tik daudz kārtības aizstāvošo spēku, ka liekas – esam atkal kā lāģerī, kad mūs, dzenot cauri pilsētai, tā apsargāja. Trūkst tikai automātu un sargsuņu. Protams, formas – citas. No kā gan jāsargā valsti atbalstoša organizācija? Paiet vairāk nekā pusotra stunda, kamēr visi leģionāri tiek līdz piemineklim nolikt savu ziedu tiem cīņu biedriem, kuri neatgriezās un kuru kauli izkaisīti kaujas lauku klajumos, purvos un izrautās granātu bedrēs.
Pēc ziedu nolikšanas daudzi leģionāri pulcējas pa autobusiem un brauc uz Lesteni, lai pabūtu kopā ar kautajiem cīņu brāļiem. Runā mācītāji, palikušos sveic Karavīru apvienības vadītājs Romanovskis. Runā arī tie deputāti, kas nenobijās un astes ierāvuši nebēga, kā arī turienes tiešie cīņu dalībnieki. Viens no tiem – jelgavnieks Aldis Hartmanis. Gulst vainagi un ziedi pie baltā krusta. Tos noliekot, katrs saka savus vārdus. Runā arī Laumaņa vārdā nosauktās Rīgas Daugavas Vanagu organizācijas vadītājs Taurītis. Un neviens nesaka labu vārdu pašreizējai valdībai. Kāpēc?
Nākamajā rītā izlasāms avīzēs, kā Krištopans nosaucis šo gājienu. Tas nedara godu nevienam, bet vismazāk viņam pašam. Varbūt muļķu zemē muļķiem neder citāds vadītājs kā tāds. Gudrs tā nekad neteiktu. Turētu zem sava goda tā runāt.
